| Sapnis jeb... |
[Jul. 9th, 2013|02:29 am] |
| [ | Current Mood |
| | sentimental | ] |
| [ | Current Music |
| | - | ] |
"Kas rādās sapnī cilvēkam pēc dzimšanas dienas – kurā viņš iedzēra, dabūja karstumtrieku, izjuta neaprakstāmas sāpes [nu aprakstāmas – as if visu laiku braucu ar kkādiem kousteriem, no kuriem man ir slikta dūša un katru brīdi, un kāds vēl visu laiku lēni griež manus acu ābolus un sit man naglas galvā.. sth like that..], izdzēra miljons analģētiskus līdzekļus, kuri iedarbojās tikai pēc 1 h garas pastaigas ar suni un atkal iedzēra, un tad spēlēja visādas vēsturiskas un literatūriskas viktorīnas internetā līdz diviem."
Protams, vajadzēja pierakstīt no rīta, kamēr labāk atcerējos, bet nu still..
Mēs atrodamies kkādā koj-veidīgā hospitālī.. Mēs – esam jaunas medicīnas studentes no 21.gs., kas palīdz apkopt otrā pasaules kara ievainotos kareivjus un civilniekus, kuri kkā mistiski dzīvo ar mums vienā laikā, bet to neapzinās.
Manā uzraudzībā atradās meitene, kuras mājai tika uzmests viens no spridzekļiem. Un viņa for one thing redzēja, kā aiziet bojā viņas māte un mazais baby brother, un for second – has severe burns. Her boyfriend – a soldier is there [ā, nu jā karš sort of ir beidzies] un his best friend. The girl kinda nedaudz foggy in her mind – reizēm neapazīst puišus, baidās no viņiem, reizēm atpazīst – un saka, lai viņi iet prom, jo viņa ir ugly and undeserving, jo she had to die in the bombing u.tt. Well anyway – the guy is always there.. And I kinda get used to their company, un kinda have feelings of admiration, trust and sympathy for the guy, the girl too of course – the sympathy I mean. But the guy.. klāt visam tam tur es viņam riktīgi pieķeros, mēs runājam katru vakaru in the hall, kinda give a lot of hugs, see him cry once or twice.. Besides he has nightmares almost every night - so he doesn’t sleep, and we just sit there at nights in silence, sometimes he tells stories of his war buddies.. You get the picture..
Un tad pienāk brīdis, kad tīri fiziski meitenes labā mēs neko vairs nevaram darīt, and he gets to bring her home. And they go.. un I miss them, and worry – kā viņi dzīvos šajā jaunajā viņiem neizprotamajā pasaulē with it’s gadgets and internet.. Mostly I miss him.
And then I meet him.. He’s bringing home goods from the shop. KKā mistiski viņš joprojām eksistē citā laikā, kur nevar norēķināties ar karti un kur masīnu skaits ir 15 reizes mazāks.. he just does not see all the things I see. He is glad to see me, he gives me his elbow and I put my arm through. I cling to him like – if I let go he would disappear. We walk – he tells me stuff like he used to.. Smiles a bit – but mostly sad stuff. The girl is not better, hardly ever recognizes him, sits in her room staring at the world outside with blank eyes.. So we walk on, I have a feeling I could walk forever.. And there’s such yearning for him to be mine, such yearning to hug and kiss him.. I guess there’s also such love in my heart.
[Vismaz sapņos I still can feel it] |
|
|