| MazerPrankerz |
May. 23rd, 2007|06:55 pm |
"MazerPrankeri" - tā sauc jauno uzlecošo panku grupu no Ventspils, kas nu jau ierakstīs savu trešo albumu Zviedrijā. Savu pārorientēšanos no Baltijas uz Skandināvijas tirgu grupa skaidro ar zemo klausītāju respektu pret viņu mūziku, proti, ar mūzikas pirātisma tradīcijām Baltijas valstīs.
"Mēs, kā panku grupa, kas vienmēr ir iestājusies par tradīciju laušanu un jaunatnes dumpošanos pret pastāvošo iekārtu, nevarm pieņemt šo sabiedrībā iesīkstējušo, toleranto attieksmi pret pirātismu." pēdējā albuma prezentācijas laikā apgalvoja grupas taustiņinstrumentālists Raimonds, kurš vēl nesen tika ārstējies no pārmērīgas dipsomānijas.
"Ir jāsaprot, ka tā tas turpināties vairs nevar," intervijā vīriešu žurnālam "JUH" skaidroja grupas bundzinieks Ainārs, kas 16 gadu vecumā, tiko pabeidzis skolu, aizmuka no majām, lai pievērstos kristīgajai ticībai "katra nelegāli nokopētā dziesma no pusaudžu puses ir viena neuzrakstīta dziesma no mūsu puses, tas taču ir skaidrs kā diena. Šeit es jūtos pilnīgi kā Jēzus templī, kuru priesteri bija pārvērtuši par naudas apmaiņas vietu, man gribas dumpoties un demolēt, iznīcināt un aizliegt visas failu apmaiņas vietas, kas bremzē mākslinieku radošo darbību."
"Man riebjas šī valsts!" kliedza kolorītais grupas basģitārists Žanis (grupā saukts arī par Žurku) un rādīja rokas vidējo pirkstu žurnālistiem brīdī, kad policisti sēdināja viņu savā dienesta automašīnā, aizturot viņu par dabisko vajadzību nokārtošanu publiskā vietā uz valsts karoga. Iesauka "Žurka" šim grupas dalībniekam nav nejauša, jo viņš sastāv pagrīdes organizācijā "Latvijas autoru un autortiesību kustība", kas iestājas pret vienu no valsts pamatbrīvībām - pavairošanas brīvību. Kustība tautas masās nav guvusi īpaši plašu atbalstu, jo tās izlaisto avīzi "Netīrie baiti" ideoloģisku iemeslu dēļ organizācijas iekšienē ir aizliegts pavairot.
"Tas ir debīli, ka tu savu ģimeni vari redzēt tikai darba dienu vakaros vai nedēļas nogalēs." rīta raidījumā "Simts grami no rīta un diena ir izdevusies" gaudās grupas flautists Eduards "Pie patreizējās likumdošanas vienīgais veids kā mūziķim dzīvot kā pārējiem cilvēkiem ir nepārtraukti koncertēt. Dažreiz pat nākas koncertēt līdz 40 stundām nedēļā."
Uz žurnālista provokatīvo jautājumu "Cik ilgi vajadzētu ilgt pavairošanas ierobežojumiem? Piemēram, dažādās trešās pasaules valstīs, kur ar pirātismu saistītie likumi ir īpaši stingri, nereti veidojas absurdas situācijas, kad darbus ir aizliegts pavairot pat pēc autora nāves." grupas vijolnieks Jurka atbildēja sekojoši "Muļķības, mākslinieki turpina dzīvot arī pēc nāves, ņemsim par piemēru Džimu Morisonu. Vai jūs ziniet cik tur pie viņa kapa ir pieķēzīts? Sasodītie hipiji salasās tur un dzīro dienām un naktīm. Tā vien prasītos pēc kādas ierakstu naudiņas, lai pēc viņiem visu šmuci nokoptu. Var taču arī pēc nāves par to naudu autoram kādu pieminekli uzcelt un tamlīdzīgi."
Visi grupas dalībnieki ir vienisprātis, ka sabiedrībā kaut kas ir jāmaina. Iesīkstējusī padomju laiku intelektuālā visatļautība, mazerprankeruprāt, nav piemērojama modernai demokrātiskai mūsdienu sabiedrībai.
Tādi, lūk, ir šie mūsu puiši un viņu uzskati. Turēsim par viņiem īkšķus nākamajā Eirovīzijas konkursā. |
|