| iPod |
Sep. 8th, 2007|02:26 am |
Ir jauka diena, aizvedu bērnu uz bērnudārzu, tagad minos uz darbu, spīd saulīte, ausīs man dzied Džons Lenons. Es izjūtu milzīgu prieku un esmu ārkārtīgi laimīgs.
Te pēkšņi iestājas tāds kā neliels šoks, mūzika pārtrūkst, un man vajag pāris sekundes, lai saprastu, kas vispār ir noticis. Tā ir nāve, visīstākā nāve (pēkšņi nezkāpēc man galvā iešaujas doma par Deividu Čepmenu), manam iPodm ir beigusies baterija. Es, protams, turpinu braukt uz priekšu un no malas nevar pateikt, ka man ir gadījusies katastrofa. Iespējams, ka šis notikums noteiks to cik es šodien būšu iecietīgs pret citiem ļaudīm. Es esmu satriekts. Visu šito laiku mazā ierīce man bija uzticīgi kalpojusi, un te pēkšņi viņa vairs nav ar mani kopā. Līdzīgi kā Visocka dziesmā ``On ņivirnulsa iz boja'', es tikai tagad apjēdzu cik viņa man ir bijusi tuva un nepieciešama. Draugi jau teiks, ka es pārāk viņai biju pieķēries, ka viņa jau tikai tāda plaša patēriņa prece vien bija, bet viņiem atbildēšu, ka ne jau viņa pati, bet viņā ieguldītais darbs, cenšoties viņu pievērst manai open-source ticībai, mani pie viņas sastīja. Īstenībā, viņa jau tāda sulaiņa dvēsele vien bija, viņai taču bija pilnīgi vienalga kāda firmwāre bija viņas vēderā (nekādu principu, nekādu augstāku ideālu), liekas tas vairāk svarīgi bija man pašam nevis viņai.
Un tomēr man šī ierīce pietrūkst. |
|