печально быть антисоциальным - Post a comment

06:31 pm - nelāgās lietas amīšu kultūrā

Sākšu ar to, kas ir garām, bet ar ko biju gatavs samierināties uzreiz un cenšos ienirt un izjust.

Šeit praktiski nelieto metrisko sistēmu. Es esmu sešas pēdas un vienu collu garš, sveru 166 mārciņas un pārsniedzu atļauto braukšanas ātrumu par 13 jūdzēm stundā.
Šeit ar grūtībām saprot angļu valodu. Izruna ir krietni savādāka, arī daudzi vārdi tiek lietoti savādāk.
Cilvēki ir jauki, kaut arī tas bieži neko nenozīmē. Visiem iet lieliski. Es esmu priecīgi satraukts un sajūsmināts par to, ka jūs šo lasāt, kaut arī mana rakstība ir tikai gandrīz perfekta.

Lietas, kas man uzsit asini un ar ko vēl nevaru samierināties būs vēlāk. Šeit ir dažas vēsturiskas nejēdzības.

Mobīlo tālruņu sistēma ir sūdīgāka nekā tā bija Igaunijā pirms 15 gadiem. Nez vai turpināt, jo tas mani kaitina. Pārklājums ir draņķīgs. Vietas, kur bieži nevaru pazvanīt, ir mājas un darbs. Operatori sacenšas, kuram mazāk pārtraukto zvanu. Naudu prasa daudz, plāni ir viltīgi un nejēdzīgi. Simkarti var dabūt tik kopā ar klausuli. Klausules un softs ir draņķīgs. Tevi ieslēdz līguma važās un prasa simts un vairāk naudas, ja gribi no tām izkļūt. Tā kā man draugu pulkā mēdz būt, maku frīki, tad zinu ka ifoņa ir brīnišķīgs, bet patiesībā bieži nestrādā. Un tā līgums ir uz 2 gadiem, batereja virdrīzākais atņirgsies pēc 6-7 mēnešiem un lai to nomainītu klausule jāsūta kautkur pa pastu. Oh yes, and I want fries with that!

Iemesls tam ir tas, ka kompānijas ir nopirkušas raidjoslas un reāli ir ogliopoliski tresti; tas pats ar kabeļiem un internetu. Šeit ir daudz slēpto monopolu un trestu. Bet ir jomas ar mežonīgu konkurenci, galvenokārt internetā.

Mašīnas un pletnis (sprawl). Pēdējos pārdesmit gados, normālais dzīvesveids ir piepilsētas māja, kā Mārupē un braukt uz darbu un veikalu un pie draugiem ar auto. Pusstunda uz darbu un sēdēt sastrēgumos ir normāli. Pusotra jau par daudz. Tāpat kā normāli ir sākt darbu deviņos un beigt piecos. Attiecīgi, man pie mājas nav kur aiziet paēst, padzert, visur jābrauc un, lai tiktu uz darbu ar autobusu, man būtu 15 minūtes jāiet uz pieturu, tad pusotru stundu jābrauc. Apmēram tikpat ātri var aiziet tās 7,5 jūdzes ar kājām. Sietlas centra rajonos ir savādāk. Tur var dzīvot bez auto.

Smaržu un apģērbu sistēma. Cilvēks nedrīkst smaržot un jāģērbjas ir neuzkrītoši. Tā kā ģērbjas džeks no "I'm a Mac and I'm a PC" reklāmām, tas jau ir kruta. Atkal ir izņēmumi; ir veseli rajoni ar tetovētiem cilvēkiem tāpat arī rajoni ar gejiem un tamlīdzīgi.

Mani riktīgi kaitina vērtību sadursmes.

Vērtības ir vara, slava, nauda, sekss. Jauniešiem sekss var būt svarīgāks, bet beigās vara ir vienīgā vērtība, kas dod visas pārējās. Daudzi paliek pie naudas un pat manipulē ar informāciju, lai nenonāktu biljonāru sarakstos. (Tas ir - nekļūtu slaveni). Dažreiz par vērtībām var runāt, dažreiz nevar. Bet dziļi sirdī, cilvēki, kam ir vairāk naudas ir labāki nekā tie, kam mazāk. Viņi ir neapšaubāmi skaistāki, draudzīgāki, sirsnīgāki, ar lielāku IQ un tomēŗ tiek apskausti un drusku ienīsti..

Nav jau tā, ka kautkur pasaulē vērtību sistēma ir krietni savādāka, bet manā sabiedrībā Latvijā un manā frendlistē ir arī citas tēmas un šīs tā nedominē.

Vērtību sadursmes notiek bieži. Skumji ir ar riteņbraucējiem. Šeit ir ļoti attīstīta riteņbraukšanas kultūra un attiecīgi daudzi seko sporta notikumiem. Vēlas, lai sportisti uzvarētu. Uzvarētājam ir slava un nauda - attiecīgi viņš ir labs. Bet uzvarētāji arī lieto "dažādas drogas" un šmaucas, kā vien var, attiecīgi tā kā drusku slikts. Tas sāp.

Amerikāņi ļoti ciena zobus. Pucē tos dažādi un iet pie ārsta, lai uzlabotu smaidu. Bet amerikāņu tipiskajā ēdienā ir daudz cukuru. Arī liela daļa cittautu ēdienu šeit garšo amerikāniski. Piesātināti ar kautkādu sīrupu, miltiem un vēlkautko. Tur arī izriet otra problēma ar to resnumu. Smukās meitenes katru dienu skrien, ir no ārzemēm vai ir slimas. In the final analysis (Die Endlösung) ēšana ir svarīgāka par veselību un estētiku un cilvēki samierinās ar savu resnumu; vai arī klusu cieš. Vai arī dara visādas frīkainas lietas, par ko es neko nezinu. Pēdējā mēnesī esmu sācis atstāt pusi ēdiena vai mazāk uz šķīvja; vietējie, ja nevar apēst, ieliek kārbiņā, tad ledusskapī, tad mikroviļņu krāsnī, tad ēd atkal. Te arī barotāji ir pie vainas. Viņi dubulto cenas, dubultojot daudzumu un cilvēki pērk. Attiecīgi lielāka peļņa, jo izmaksas jau nav salīdzināmas ar cenu.

Nu tā, esmu aizpļāpājies, mēģinu atbīdīt to, kas man sāp, vai izstāstīt pa daļām. Bet ir vēlviena lieta, kas Latvijā ir vēl populārāka kā te. Saucas "piedzīvojumu sacīkstes". Tā ir skriešana vai riteņbraukšana brīvā dabā ar draugiem, bet galvenā doma ir maksāt organizētājiem un tērēt tūkstošus par ekipējumu. Tā kā svarīgi ir uzvarēt, tad komandas un indivīdi tiek dalīti dažādās grupās un visiem ir iespēja pa laikam uzvarēt vai tikt trijniekā. Riteņbraucēji ir savādāki; viņiem patīk masu pasākumi, bet arī tur ekipējums ir ļoti svarīgs; un tā kā tikt vaļā no riepas uz vēdera ir grūti, tad ir jāmeklē vieglāks ritenis. Līdz vājprātam tas nonāk, kad cilvēki urbj caurumus diskos, lai samazinātu svaru. Jāatzīst, ka riteņbraucēji tāpat kā skrējēji ir samērā kalsni.

Īstais sports tomēr ir beisbols. Tur ir dārgas biļetes un liels stadions. Doma ir pirkt sūdīgu alu un paiku un staigāt apkārt un tusēties. Sportisti cenšas tautu izklaidēt piektdien, sestdien un svētdien skraidot pa laukumu.

Vai es jau pieminēju, ka nauda ir svarīga? Braukāt pa veikaliem un iztērēt $10 degvielā, lai nopirktu kautko par $5 lētāk, nav tālu no patiesības. Skopums, taupība no vienas puses un izrādīšanās ar naudu no otras. Svarīgas ir lietas. Tev vajag lietas, man vajag lietas. Tapēc ir jāņem kredīts un jāpērk.

Tā nu tas te notiek, bet skotu tradīcija - taukos dziļi vārīts un cukurā apvārtīts snikers nav nekas briesmīgs. Kas man šeit tiešām nepatīk ir režīms un klasu sistēma.

Par kastām es neko daudz nezinu. Tikai nez kapēc parasti tiekos ar izglītotiem, turīgiem baltajiem vai arī vismaz ar bagātiem cilvēkiem ar labiem sakariem. Tā nu tas sanāk. Un ar indžām tiek dzerts pirmais aliņš darba laikā, bet pēc tam uz bāriem .. nujā. Diversity is important. Es pat nezinu, ko tas vārds nozīmē - "dažādīgums"? Dažādīgums ir labi, jo tas ir labi, vai arī tapēc, ka tad kompānijas, kas atbalsta dažādīgumu var tikt pie nodokļu atlaidēm. Esmu jau aizpildījis pāris formas, kur man jāuzrāda mana rase. Balts/kaukāzietis.

Formas šeit ir daudz un jāaizpilda kārtīgi. Kad es ar troksni un draudiem tiku vaļā no sava tālruņa līguma, gribēju paņemt priekšapmaksas karti. Lai pie tās tiktu, man bija jāpērk klausule par $10, tad, lai aktivizētu jāaizpilda, forma. Obligāti vajag vārdu, vidus iniciāli, uzvārdu, telefona nummuru (sic!) un adresi. To vajagot Tēvzemes Drošības departamentam. Kad es to uzzināju, pateicu paldies un izgāju ārā. Švaki nervi.

Cilvēki tiek kontrolēti ar numuriem, tiek regulāri vākta un tirgota privātā informācija un militāri industriālais komplekss iegūst aizvien lielāku varu. Eizenhaueram bija taisnība. Drošivien man tas sāp tapēc, ka izaugu latviešiem (un brāļu tautām) pretojoties pret Padomju Krievijas okupāciju, bet šeit ir sajūta, ka "land of the free and the home of the brave" pārvēršas par land of the fear and home of the slaves. Daļēji tas ir arī globālā spiediena dēļ. Daļēji liekulības. Daļēji tapēc, ka 30 gadu laikā no segregācijas var aiziet vārdos, bet ne kultūras (kā latviski tulkot Geist?) nojaušamajās daļās.

Tā nu tas ir; daudz pretrunu, ir vērtības, kuras es atbalstu un vērtības, kuras neatbalstu, dažreiz tās sadurās, dažreiz daudz ko nepamanu. Divi mani draugi no Itālijas un Vācijas, kas abi ir pavadījuši daudz laika Latvijā, pirms gada satikās un piekrita, ka visa Eiropa pieņem amerikānisko dzīvesveidu un Latvija dara to ļoti strauji. Viņiem nelikās, ka tas ir uz labu.

Paldies, ka izlasījāt un atvainojiet, ka tik savīti un tik gari. Tā te ir.