Ja es būtu prtgetb, tad es nelietotu vārdu prokrastinācija. Mani uzbudina kavēšanās. Es neko negribu nokavēt, bet es gribu kavēt. Tur es saņemu savu sabiedrības laupīto adrenalīna devu. Atzīšos, man ir pieradums. Pie tam mani pārāk neaizrauj sabiedrībā pieņemtie veidi - ātras mašīnas un motocikleti, traukšanās ar slēpēm no kalna, lidošana ar lidmašīnu, lekšana ar izpletni, klinšu kāpšana un augstkalnu alpīnisms, kazino. Esmu mēģinājis - tas nav patiesi pret sevi. Bet, piemēram, es mēdzu nokavēt 33. autobusu, kaut arī es zinu ļoti labi, kur un cikos tas būs, kā tur nokļūt un kā to apdzīt un noķert, ja tomēr gadās nokavēt. Starp citu, tādos brīžos, kad autobuss ir apdzīts es varu nekur nesteigties un iet 20 minūtes ar kājām. Beautiful Mind.