Nesen lasīju ļoti labu pamatojumu, ka sūdzēšanās ir vēlme rast attaisnojumu, lai savā situācijā (problēmā) neko nemainītu.
Citēju:
Manipulēšana ar mērķi gūt apstiprinājumu – „viss ir slikti”.
Cik bieži ir nācies sastapt cilvēkus, kuri atnākuši uz draudzīgu tikšanos, bet tā izvērtusies par nebeidzamo melno svītru? Sākumā negribot, bet pēc tam jau ar pieaugošu emociju amplitūdu draugs vai draudzene stāsta par to, ka „nav nekādas izejas”. Un tā tas turpinās katru tikšanās reizi.
Vienā brīdī sāc domāt, ka te kaut kas nav kārtībā. Visi ieteikumi un problēmas risinājuma varianti tiek noraidīti. „Tu nesaproti”, „ai, es jau kaut ko tādu esmu mēģinājis”, „tas nelīdzēs” – frāzes, kuras nekad nebeidzas, un tu sajūti sevī vēlmi aizbēgt kaut kur tālu prom no šī visa. Reizēm šo domu var „izlasīt” jūsu sejā, un sarunu biedrs saka: „nu, re, esmu tevi tā nomocījis(usi), atvaino, es tā negribēju” – un tevī parādās vainas sajūtu dēļ savām „sliktajām” domām.
KĀPĒC TAS TĀ NOTIEK?
Šis draugs (draudzene) visbiežāk neapzināti gūst uzmanību un atļauju neko nedarīt. Jo mums visiem ir apziņa un kaut kādā brīdī cilvēks sāk saprast, ka viņš gluži vienkārši neko nedara ar savu dzīvi, ka problēmas risinājums prasa pārāk lielu piepūli. Pēc saskarsmes ar jums viņš rod apstiprinājumu, ka „viss nav nemaz tik slikti”, tāpēc viņš var droši doties mājās un dzīvot tālāk pēc sava scenārija bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem. Viņš uz jums ir „atbrīvojis” visu uzkrājušos negatīvismu, „uzlādējies” un pilnīgi mierīgi var dzīvot tālāk.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}