* * *

man' besī
8.9.07 03:08
Nenoliegšu - kaut arī zyban ļoti jūtami ietekmē manu vēlmi smēķēt, proti, tādas vēlmes praktiski nav, ja nu tikai tīri teorētiska brīžiem, tad tomēr nikotīna trūkums organismā, acīmredzot, dara mani stipri nervozu un aizkaitinātu. Nekas man nav labi, visam iebilstu, piekasos, aizsvilstos, pierādu savu taisnību kaut kādos nenozīmīgos niekos ar putām uz lūpām - piemēram, vai vajadzēja vai tomēr nevajadzēja Uldim Tīronam nosaukt vārdā to nabaga Latvijas pirmā radio raidījuma vadītāju kā visa posta spilgtāko piemēru un iemiesotāju; vai iespējams pastāvēt tekstam, kurš ir pietiekami viegli lasāms, bet pat pašam autoram skaļi izlasāms grūti u.t.t., u.tjpr. Ā, un, protams, arī tam, ka nevis mūs šodien uz pagrieziena pie zaļās gaismas gandrīz sabrauca, bet mani, kas, galu galā, nemaz nav svarīgi, jo šokējošs ir fakts, ka tai pašā jums jau apnikušajā NY tu vari iet droši pāri visplatākai ielai, neuztraucoties, ka jau pēc pirmajiem soļiem iedegas sarkans, jo visi auto pacietīgi stāvēs un gaidīs, bet šeit tu nejūties īsti drošs pat uz trotuāra.
Man' besī - kā teiktu kāds mans sens paziņa, kuru es vislabprātāk aizmirstu, bet kuru mana vājā atmiņa nez kāpēc spītīgi atsakās izdzēst no failiem, kur jau tā tik maz vietas, un tā vietā izmet derīgu informāciju, kā rezultātā diskusijās par kaut kādu tēmu es arvien biežāk esmu spiesta teikt: autoru netaceros, saturu arī, bet bija tāda grāmata (filma, raksts u.t.t.), kas....
Labi, novirzījos.
Kaut kāda spriedze neļauj aizmigt. Novārtījos 2 stundas pa gultu un cēlos augšā, cik var. Izdzeršu glāzi porto, varbūt līdzēs.

Un man nepatīk šī pilsēta. Vilkāmies mājās no tā Baltijas Pērles kino, ielas tukšas, garlaicīgas, sagribējās kaut kur iziet sestdienas vakarā, bet, kad sāk domāt konkrēti - kur lai iziet, tad iziet vairs pavisam negribas. Lūk tādi pīrāgi.