bet es šodien lasīju tos stumstum stāstus. te, "aukstajos" laukos. uz soliņa pie mājas. un fonā strazdu un žubīšu treļļi un apreibinoša zaļumu smarža. ne sūda tā Rīga man nav vajadzīga..

es laikam vienkārši nespēju saņemties tai pirmajai reizei...

hmm. izrādās, ka ir "pirmās reizes", kuras atkārtojas? gadu no gada. un nekad nevar saņemties, kā jau uz pirmo reizi. bet nejaukākais tas, ka pēc tam nevar nopūsties "paldies Dievam, tā pirmā reize nu ir garām";)

var, var, kad māja ir iztīrīta, kad tajā ir ieviesies siltums, kad es jūtu, ka sāku tur dzīvot:) tad man nevajag neko vairāk:)

es arī gribu gulēt miegu. ļoti un pavisam, un visīstāko miegu, tie pakaļdarinājumi noriebušies :)