"(..) Ženēvā kārtoju eksāmenu, kas jākārto ikvienam, kurš grib pretendēt uz ASV ārlietu dienestu. Katru gadu ap 20 000 pretendentu kārto šo pirmās pakāpes eksāmenu. Kad atbirst 18 tūkstoši un tu esi starp atlikušajiem diviem, skaidri saproti, ka blats šeit nedarbojas. Darbojas godīga konkurence.
Šīs pieredzes rezultātā manī izveidojusies tāda vērtību sistēma, ka viss jādara konkursa kārtībā, godīgi. Tas iekodēts manā DNS.
Manā DNS nav iekodēts tas, ko redzu Latvijā: šeit darbu nedabū godīgos konkursos. Viss notiek kaut kādos kaktiņos, stūrīšos, pirtīs, medībās, viesībās. (..) Vai cilvēki tiešām zvana un saka: čau, vai tev nav kāda vietiņa?
Piedodiet, arī Atmodas paaudzei drīzāk iekodēta lojalitāte pret grupu, savējiem. Nevis- dot visiem līdzīgu izdevību tikt pie iespējas. Viņiem iespēja iekrita klēpī, jo atradās pareizo cilvēku lokā. Nebija jācīnās par to kopā ar simt citiem pretendentiem. Kā jūs varat gaidīt izcilus rezultātus no cilvēkiem, kuru veiksmes atslēga ir pazīšanās, nevis zināšanas un spējas?"
"Par latviešiem. Un par cilvēkiem, kuri dzīvojuši autoritāros režīmos. Poļu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs savā grāmatā Sagūstītais prāts raksta, ka tādiem cilvēkiem raksturīgs ketmanisms: nav grūti dzīvo pretrunās, tas ir pat dabiski. Cilvēks saprot, ka viņam jāsaka viens, jādara otrādi, bet patiesībā domā kaut ko pavisam citu. Paļauties, ka Latvijā cilvēku vārdi, darbi un domas sakritīs- piedodiet, tas joprojām ir samērā utopiski."
"Ir cilvēki, kuri pēc augstskolas beigšanas iet strādāt uz Volstrītu- viņi grib tikai naudu. Tas nav nekas slikts, viņi tā veidoti, un viņi atbilstoši izvēlas savu karjeru. Taču ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas darbu valsts sektorā- viņu rakstura īpašības ir tādas, ka viņi gūst gandarījumu, ziedojoties valstij, darot labu. Latvijā 20 gadus bijis otrādi: valsts sektorā strādāt gāja tie, kuri zināja, ka tur ir resursi, kurus var veikli iebāzt personīgajā kabatā."
"Mūsdienās skaitās šiki būt stulbam. Lasīt Džoisu- kas tas tāds? Nekādu kompetenču, nekādas zināšanas. Tas attiecas ne tikai uz populāro kultūru, bet arī uz sabiedrību, politikas aprindām. Politiķi un elektrorāts pirms 30-50 gadiem vairāk lasīja, vairāk domāja. Analizēja. Stulbības kalngali un stulbības daudzināšana kā tagad, toreiz nebija iespējama."
/Vita Matīsa @ "Ir"/
Šīs pieredzes rezultātā manī izveidojusies tāda vērtību sistēma, ka viss jādara konkursa kārtībā, godīgi. Tas iekodēts manā DNS.
Manā DNS nav iekodēts tas, ko redzu Latvijā: šeit darbu nedabū godīgos konkursos. Viss notiek kaut kādos kaktiņos, stūrīšos, pirtīs, medībās, viesībās. (..) Vai cilvēki tiešām zvana un saka: čau, vai tev nav kāda vietiņa?
Piedodiet, arī Atmodas paaudzei drīzāk iekodēta lojalitāte pret grupu, savējiem. Nevis- dot visiem līdzīgu izdevību tikt pie iespējas. Viņiem iespēja iekrita klēpī, jo atradās pareizo cilvēku lokā. Nebija jācīnās par to kopā ar simt citiem pretendentiem. Kā jūs varat gaidīt izcilus rezultātus no cilvēkiem, kuru veiksmes atslēga ir pazīšanās, nevis zināšanas un spējas?"
"Par latviešiem. Un par cilvēkiem, kuri dzīvojuši autoritāros režīmos. Poļu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs savā grāmatā Sagūstītais prāts raksta, ka tādiem cilvēkiem raksturīgs ketmanisms: nav grūti dzīvo pretrunās, tas ir pat dabiski. Cilvēks saprot, ka viņam jāsaka viens, jādara otrādi, bet patiesībā domā kaut ko pavisam citu. Paļauties, ka Latvijā cilvēku vārdi, darbi un domas sakritīs- piedodiet, tas joprojām ir samērā utopiski."
"Ir cilvēki, kuri pēc augstskolas beigšanas iet strādāt uz Volstrītu- viņi grib tikai naudu. Tas nav nekas slikts, viņi tā veidoti, un viņi atbilstoši izvēlas savu karjeru. Taču ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas darbu valsts sektorā- viņu rakstura īpašības ir tādas, ka viņi gūst gandarījumu, ziedojoties valstij, darot labu. Latvijā 20 gadus bijis otrādi: valsts sektorā strādāt gāja tie, kuri zināja, ka tur ir resursi, kurus var veikli iebāzt personīgajā kabatā."
"Mūsdienās skaitās šiki būt stulbam. Lasīt Džoisu- kas tas tāds? Nekādu kompetenču, nekādas zināšanas. Tas attiecas ne tikai uz populāro kultūru, bet arī uz sabiedrību, politikas aprindām. Politiķi un elektrorāts pirms 30-50 gadiem vairāk lasīja, vairāk domāja. Analizēja. Stulbības kalngali un stulbības daudzināšana kā tagad, toreiz nebija iespējama."
/Vita Matīsa @ "Ir"/
help me to catch my rabbit