sirdnA

Runājot par satiksmi, ir tāda neliela mantra, kuru būtu svētīgi atkārtot katram pirms iziešanas pa namdurvīm, jo ir tik patīkami iziet pa tām vienā gabalā. Daži saka, ka vienveidība jamos nogurdina, bet es saku, pieskrūvēt jūs visus, es gribu turpināt staigāt uz savām divām kājām. Esmu pieradis un man patīk.

Mantra, tātad. Precīzais teksts, kā jau mistiskai dziesmai piedienas, nav zināms, bet aptuvenā jēga ir tāda: "Uz luksoforu skaties, tļa, uz luksoforu, uz luksoforu, uz luksoforu!"

Mantra aplam noder krustojumos ar luksoforiem. Sacīsim, jūs stāvat krustojumā un lūrat zemē, vai tur nemētājas piecsimt latu. Ar acs kaktiņu pamanāt, ka blakus esošā persona uzsāk kustību un nospriežat, ka tā stunda ir situsi un jums arī laiks doties pāri krustojumam.

Ha!

Apskatot realitāti tuvāk, noskaidrojas, ka minētā persona, sirmajai parūkai plīvojot un nebalsī ķērcot, deso pāri krustojumam uz sarkano. Viņai otrā pusē kaut ko dikti vajag, un tūlīt, savādāk saskābs. Jūs, savukārt, pārvietojaties normālā gaitā un bez skaņas efektiem. Un tā ir problēma, jo minētā persona skrien un ķērc ne jau sava prieka pēc, bet tāpēc, ka uz krustojumu lido ļoti liela un galīgi neapturama automašīna, no kuras persona izvairās par mata tiesu, abet ko darīsiet jūs?

Lūk, tāpēc skatieties uz luksoforiem, nevis uz cilvēkiem, kuriem kaut ko ļoti vajag otrā ceļa pusē. Viņi ir dzīves jēgu pazaudējuši un viņiem ir savs, ļoti īpašs redzējums uz pasauli kopumā un uz satiksmi atsevišķi.