sirdnA

Slinkums mani vienreiz novedīs līdz kaut kam legālam un diētiskam (ibo viss patīkamais ir nelegāls un no tā paliek resns).

Man negaršo zaļā tēja. Tas daudz ko nozīmē, jo es esmu ārkārtīgi pretīmnākošs jebkam, kas ir pārtikas produkts un mana latiņa ir zemāka par sliekas pakaļu. Es savā ķermeņa templī uzņemu visus dzīves vētru dzenātos likteņa pabērnus - kōlas un čipsus, kondensēto pienu ar šprotēm un marinētiem gurķiem, mafinus vairumā un mazumā, un ar zapti un majonēzi, zivju pirkstiņus sasaldētus un zivju pirkstiņus apogļojušos vecas eļļas peldē, aizdomīgus pelmeņus, jebko. Neviens speķis nebūs par treknu, neviens salāts par hipsterīgu un ne pie viena zemē nokrituša frī kartupelīša nebūs pielipis par daudz kaķa spalvu, beigtu mušu un nezināmas izcelsmes draņķu, lai tas nebūtu mīļi gaidīts viesis manā puncī.

Izņēmums ir Nārvesenos un Statoilos gatavotie sendviči, kurus kaut kādas neparastas garšas un konsistences kombinācijas dēļ es ieēst fiziski nespēju, man jāvemj.

Un zaļā tēja. Esot skaidrs veselības dzēriens, kā dzird stāstām. Veselīgs ēdiens ir mans iecienītais, labprāt līdz ausīm pierijos ar veselīgu ēdienu un tad tusnīdams aizrāpoju nosnausties ar to patīkamo sajūtu, ka esmu kaut ko izdarījis organisma labā. Veselīgus dzērienus mīlu no sirds un aizkuņģa. Bet zaļā tēja ir...nu...nu negaršo man zaļā tēja, dakter! Galīgi nemaz. Drīzāk pat otrādi, jā. Sajūta ir tieši pretēja tam, kad kaut kas garšo. Absolūti pretēja, turklāt ļoti izteikti absolūti.
Tā, ka pavisam.

Un tagad es aiz pārskatīšanās esmu uztaisījis sev ķipi zaļās tējas. Mokos ar pārdomām - likt klāt labi daudz medus, lai nosit tās žurgas garšu, vai saņemt rokās visu savu vīrišķību un izgāzt to izlietnē, un uztaisīt kaut ko, kas nav derdzīga susla? Varētu, bet baigais slinkums. Kā arī kauns no Dieviņa. Viņš mani radīja, lai es izēstu tukšu šķīvi, bļodu un ledusskapi, un ko es tagad daru ar zaļo tēju, kura nonākusi manā priekšā? Vai tiešām izgāzīšu?!