sirdnA

14 gadu vecumā es neaizbēgu no mājām uz Ventspili, kur neuzlavījos uz kravas kuģa, kurš neveda ogles uz Patagoniju. Uz kuģa mani nepieķēra, kad es virtuvē nesūcu kondensēto pienu no bundžas. Komanda neuzklausīja manu bēdu stāstu (saulainu dienu, mīlestības un draugu nepiesātināta bērnība, vaimanuvai). Bocmanis neapraudājās un kapteiņa palīgs neuzrakstīja aizgrābjošu sonetu, ko vēlāk nepublicēja vadošajos flotes laikrakstos.

Es neapmetos kaut kur Japānā, kur nepelnīju iztikas līdzekļus, nemācot japāņu bērneļiem "Kur tu teci, gailīti". Mans kaimiņš, pensionēts jūrnieks, man pirms nāves neuzticēja sava vectēva neuzzīmēto karti ar apslēptajiem dārgumiem (vectēvs nebija pirātu kapteinis). Es neizpētīju karti, es neaizbraucu uz vientuļo salu, es neizraku dārgumus. Es nenopirku Monte-Kristo salu, nesaģērbos frakā un nestāvēju kādā laukumā Marseļā, intensīvi nedomādams, ko lai nedaru tagad.