Nosūtītās pastkartes norāpojušas 200 517 kilometrus apkārt mūsu dubļu piciņai. Nerēķinot tās, kuras nosūtītas tāpat vien, ārpus Matricas.

Stūķējot kartītes pastkastēs, uzmācas tāda maziņa īvila overlorda sajūta. Gribas iebrēkties: "Trauciet, mani spārnotie mērkaķi, trauciet, &!@$#*!" un ļauni ķiķināt, berzējot roķeles.

Viņdien redzēju, kā spārnotais mērkaķis krata laukā sūtījumu kaudzi no kastes savā tarbā. Kā jau tumsas spēku kalps, izskatījās nošņurcis un dzīves apnicis. Pie tam stundu vēlāk, nekā apgalvoja plāksnīte uz kastes.

Es par tām kartēm nevaru rimties.

Saņēmu šitādu http://www.postcrossing.com/postcards/CH-102753 un tagad smejos. Nujā, mani viegli sasmīdināt, tomēr gaužām jau mīlīga bilde. Nedaudz pielabot krāsas, un noderēs arī Latvijas attēlošanai.

Es te blandos pa tīkliem.

Kā zināms, mūsu dienās viss ir slikti, bet padomju laikā viss bija šokolādē, nekas TĀDS nenotika, drošība bija topā, apzinīgi biedri gādāja par laimīgu bērnību un zilām debesīm, he.

Paskatījos šito un tapu pārsteigts, cik daudz vājprāta noticis bērnības dzimtenē.

http://dekatop.com/archives/2070