Vizinoties sabiedriskajā transportā, bieži nākas dzirdēt pasažieru sarunas pa telefoniem. Un, kā jau visu uz planētas, cilvēka nemierīgais prāts tās cenšas salikt pa kategorijām.

1.Businesa sarunas.
1.1. Sieviešu businesa sarunas - norādījumi, kur kas atrodas, bet atslēgas ir pie viņas un tāpēc būs jāpagaida un ka viņa noteikti nokārtos vajadzīgos papīrus.
1.2. Vīriešu businesa sarunas - paskaidrojumi, ka runātājs, bļa, nemaz nav vainīgs, ka vainīgs, bļa, patiesībā ir kāds, bļa, kolēģis, bļa, un runātājs jau, bļa, kolēģim trīs reizes, bļa, visu ir paskaidrojis, ka, bļa, viņam šodien ir ,bļa, brīvdiena un lai visi iet dirst, lūk!

2."Tūlīt būšu" sarunas
2.1. "Tūlīt būšu, esmu jau pie..." un runātājs nosauc kādu ievērojamu apkaimes elementu, kurš patiesībā atrodas pāris kilometrus tālāk.
2.2."Tūlīt būšu, esmu jau pie..." un runātājs nosauc kādu ievērojamu apkaimes elementu, pie kura šobrīd atrodas sabiedriskā transporta līdzeklis. Šī ir tīri imagināra kategorija, teorētiski tādai vajadzētu būt, bet manā praksē neviens un nekad nav atzinies, kur tad īsti viņš atrodas.

3. Pārējās, neklasificējamās. Vai nu subjekti runā vienzilbju vārdiem, vai arī pārāk klusu, lai godīgi pētnieki varētu sadzirdēt. Zinātne no tā cieš.

Cits sarunu iedalījuma veids būtu pēc balss pretīguma.

1.Cilvēki ar griezīgām, kviecošām, nodzertām un slepkavību attaisnojošām balsīm runā skaļi.
2.Cilvēki ar patīkamām balsīm runā klusu.