He.

Dažus desmitus apzinīgās dzīves gadu es vairījos sabiedriskajā transportā apsēsties blakus sieviešu kārtas būtnēm. Jo, kā noskaidrojās jau bērnu dienās, tā ir skaidra mīlestības pazīme. Skolā sēdēt blakus, tās jau ir praktiski laulības, kopīgi bērni un citas šausmas. Kidi skrēja apkārt bļaudami:"Janka plus Anna - mūžīga mīla!" Vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā kā negribēju būt pieķerts romantiskās mīlas jūtās pret kaut kādiem nepazīstamiem meitiešiem, stāvēju kājās. Ja arī sēdēju blakus, klusi drebēju, ka mani šajā kompromitējošā situācijā Kāds Ieraudzīs.

Pagāja gadi un man radās klusas aizdomas, ka tā tas gluži nav. Toties es kļuvu pilngadīgs un tagad varu piedalīties vēlēšanās. Starp citu, Latvijas valsts manās acīs stipri zaudēja savu prestižu, kad es ierados uz vēlēšanām pirmo reizi mūžā un nekā nedabūju. Vecākajam brālim gan sagrūda čupu ar grāmatām un kartiņām, un vēl sazin ko viņa pirmajās vēlēšanās. A te kaut vai sūda kartiņu būtu iedevuši. Tas sirdī kremt. Vismaz tēkreklu ar uzrakstu: "Es piedalījos x.Saeimas vēlēšanās un viss, ko es dabūju, ir šīs sūda krekls!"

Nujā, bet tagad ir cita mendele. Tagad pietiek no padsmit lapām paņemt kādu, kura vismazāk riebjas, kā mazi bērni garās biksēs pieskrien klāt un sāk bļaut, ka tu viņu mīli, ka tu esi viņa sekotājs, ka viņš ir tavs idejiskais, garīgais un vispār līderis, ka tu viņu pielūdz un atbalsti visās viņa maucībās.

Bērni ar gadiem nepaliek gudrāki, brēc kaut kādas muļķības brēkšanas dēļ...

Izrādās "Par visa pastāvošā veltīgumu" ir grāmata, nevis tosts.