| [ |
music |
| |
Sixpense None The Richer - Kiss Me |
] |
Mana MK ULTRA MONARCH tauriņa programmēšanas dziesmiņa, kas vienmēr sets the mood, ir Sixpense None The Richer - Kiss Me. Kad tā sāk skanēt, es jebkuram svešiniekam automātiski sāku stāstīt par 1999. gadu. Tālāk esošo tekstu lasīt uz savu atbildību.
1999 bija labākais gads manā dzīvē, kad pirmo reizi tā pa nopietno atrāva vaļā širmi, khm, kosmiskajai transcendencei.
Divpadsmit gadīgajam man bija svaigi uzplēsta nevainības plēve, jo vecāki pirms gada bija sākuši savu eternālo šķiršanās procesiju pēc tam, kad tēvs alkohola reibumā iepļaukāja mammu visu līgotāju priekšā, jo viņai ir pat ne asa mēle, vienkārši brīžiem debīliķes runa. Aiztaisi muti vai es aiztaisīšu to tavā vietā! Galvenais, ka viņš nav alkoholiķis, bet diezgan sakarīgs džeks. Bet, nu, dzēra gan viņi nopietni, kad atkal satikās ar saviem biedriem post-studentiem. Kodiens nemaimnījās pat padsmit gadus pēc tam, kad viņi bija pabeiguši savu tehnikumu vai kur tur viņi mācījās (tagad tas laikam ir RTU).
Nevainības plēves uzplēšanas process noslēdzās tikai tad, kad biju pirmo reizi eksmatrikulējies no Juridiskās fakultātes, jo tad es sapratu, ka "Ok, here we go full on trauma mode into grownup reality". Tā nopisu vismaz desmit dzīves gadus līdz sāku savu hīlinga procesu. Bija jāiemācās atkal elpot no jauna un atrast savu balsi, jo nekas tāds netika izveidots in the formational years, jo es vienmēr traumu esmu redzējis kā struktūras neesamību. Un jebkura mentāla un fiziska zelšana ir būvēšana uz iepriekšējām struktūrām. Ļoti labi to esmu sapratis tieši tagad, kad aktīvi studēju ģitārspēli, un kad akordi, ko esmu studējis gadiem ilgi, pēkšņi saslēdzās vienotā naratīvā uz grifa. Tā ir tāda neironu eksplozija, tāds faking dao un de. Tā kā, jā, bļ, es jūtos mazliet eiforiski. Piedodiet man, labi, ja es hiperbolizēju, bet dažreiz jūtos, it kā būtu zem kokaīna, skaidri apzinoties, ka neesmu zem kokaīna. Tā kā uzmanies, I'm a real live wire. Schitzo killer, qu'est-ce que c'est!
Teiksim tā, es ilgi ienīdu savu māti, bet nu jau krietnu laiciņu viņu atkal mīlu, jo man vairs nav piesaistes pagātnei, kā arī attiecības ir pārskatītas. Esmu svabads no savas parentālās traumas.
Tagad fokuss uz kreatīvās traumas dziedēšanu. Divdesmit gadus spēlēju grupās basģitāru, un tas ir iznīcinājis mani kreatīvi, jo es ar to instrumentu nespēju īsti harmonizēt savu muzikalitāti. Es varu izcili piespēlēt, bet vienkārši spēlēt, būt, radiēt mūziku viens - tas man ir izaicinājums. Ģitāras studijas ir izvilkušas no šīs kreatīvās impotences. Un kā es tagad mīlu spēlēt basģitāru! Ar pavisam jaunu prieku.
"Kiss me" jau griežas 5. reizi uz apli, visi esošajās premisēs iemiguši mūžīgā miegā. Jo...
Тем, кто ложится спать, спокойного сна Спокойная ночь Тем, кто ложится спать, спокойного сна Спокойная ночь
|