[19 Aug 2026|05:11pm] dienasgramata no noklausītas sarunas aptiekā: "Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag." 1 comment|post comment

Uz publiski pieejamiem faktiem balstīta analīze "Nākotne patiesi izskatās esam dirsā pista" [19 Aug 2026|04:58pm] ulvs Atceraties Panamas papīrus? Delfi.lv vēstī, ka Rīgas piena kombināts pārdots igauņu SIA "Falber Investments". Patiesā labuma guvējs norādīts kā Honkongā dzīvojošais Lielbritānijas pilsonis Dereks Rojs Kreins. Tas ir cilvēks, kura vārds ir publiski pieejams internetā esošajā Panamas u.c. papīru virtuālajā datubāzē, kur apkopota visa trauksmescēlāju un hakeru nopludinātā informācija par to, kā post-post-modernā aristokrātija apiet nodokļu slogu. Panamas, u.c. papīru arhīvs: https://offshoreleaks.icij.org/nodes/12111466 Un, lai arī tas viss ticis izgaismots masu medijos, nekas īsti jau nav mainījies, jo mēs ar katru jaunu rītu pamostamies pasaulē, kura arvien vairāk tiek iekārtota tā, lai visi apzinātos notiekošo netaisnību un justos slikti par to, ka civilizācija mentāli un fiziski jau atrodas tādā stāvoklī, ka, neskatoties uz šķietamo informatīvo vienotību*, platformas, kas ļautu cilvēkiem vienoties, no augšas vislaik tiek izdarīts disintegrējošs spiediens - tāpēc šķiru cīņas vietā mums ir cīņa par dženderu. Nevis par tam, kādai mašinērijai mēs atdodam savu dzīvības enerģiju apmaiņā pret naudu, kas vislaik zaudē vērtību. *nopūta* Cilvēce ir patiesi nolemta. Un nekādas fundamentālas pārmaiņas jau nav iespējamas, kamēr fiziski netiks izmēzta kontrolpaketes turētāju armija. Taču viņi aktīvi iegulda aļu no resursiem, lai nosargātu savu pozīciju ar zobu un nagu. Un, apzinoties, ka katrs mūsu rakstītais vārds un nākotnē arī katra mūsu doma tiks apstrādāta ar viņu kontrolētu AI, tad īsta pretestība nemaz nav iespējama. Domas eksperiments - kas notiktu, ja rietumu civilizācija saceltos (labs oksimorons) un giljotinētu viņus? Tad vietā nāktu jauni tehnokrāti, un post-post-modernā realitāte kļūs vēl neciešamāka a la Lielā Franču Revolūcija.  Kamēr mazam procentam pieder vairums resursu, mēs vienmēr atradīsimies mūžīgā šķiru cīņas stāvoklī, kur vairums verga sviedros vilks mazākumu. Un kamēr mēs atradīsimies šajā stāvoklī, mēs savā starpā plēsīsimies par niansēm. Un viņi tikmēr noskatīsies no augšas un saskandinās šampanieša glāzes. * Informatīvā vienotība ir falšs priekšstats centralizētā interneta realitātē (Facebook, nevis daudzas mazas, organiskas virtuālas komūnas kā 90-tajos/00-tajos). AI kontrolēti boti spēj simulēt reālu virtuālu komunikāciju. Daudz no interneta triviālā satura - teiksim, komentāri tajā pašā Reddit - jau ir AI ģenerēti. Tu vairs nesaproti - vai tu būvē komūnu vai izklaidē AI.  Ilustrācija: Francis Bacon — Study after Velázquez's Portrait of Pope Innocent X (1953) post comment

[19 Aug 2026|12:38am] dienasgramata no sarunas ar ChatGPT: (es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt) - Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt? - Es nezināju. 😄 Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju 2 comments|post comment

[18 Aug 2026|12:25pm] ulvs Vārds “dezinficēts” būtu jāaizvieto ar citu vārdu, jo pretēji rodas iespaids, ka runājam par infekciju aizmēšanu, taču patiesība ir plašāka. post comment

[18 Aug 2026|01:35am] prtg Snow White & the Huntsman (2012) post comment

[17 Aug 2026|11:00pm] ulvs Vissvarīgākais (bez kā balanss nav iespējams) katram vīrietim ir apzināt savu sievišķo pusi (anima) un katrai sievietei savu vīrišķo pusi (animus). Jo mēs esam bikamerālu smadzeņu duālisma dzīvnieki.  Jūs jau dzīvē esat redzējuši, līdz kādam absurdam noved koncepts, ka vīrietim ir jābūt tikai vīrietim - nekādu īpašību no sievietes! Jo citādāk pediņš. Un otrādi - ja sieviete izpauž savu animus pusi - lezbe.  Post-post-modernās pasaules cilvēki ir garīgi slimi by default. Sevišķi jau paaudzes, kas izauga bez spējas lasīt tekstu un tādā veidā konstruēt iztēlē veselas pasaules.  Aizmirsu pievienot iepriekšējam rakstam šo esenciālo Junga CILVĒKA PATĪBAS modeli. Tava psihe sastāv no šiem elementiem. Izpēti tos, taču bez hiperfokusa un integrējoši - vienota sistēma, kura ir jāizprot, lai saprastu, kā netikt plandītam post-post-modernās pasaules ikdieans vējos kā tādai sūda sapuvušai koka lapai.   3 comments|post comment

par šī žurnāla būtību, psiholoģijas pamatiem un ignoranci [17 Aug 2026|10:57pm] ulvs Nāve ir piedzimšana atpakaļgaitā. Nāve ir svarīgāka par jebkuru dzimšanas dienu, atskaitot pašu pirmo. Patiesībā tik maz cilvēku vispār integrēti izprot cilvēka patības elementu kopumu - lielā ES spoguļainu. Viņi lasa, kas ir ego, id, superego, utt. Bet tā informācija vispār netiek izskaidrota. Tā paliek mistificētā plauktiņā ar nosaukumu "psiholoģija". Lai gan patiesībā tas ir tik vienkārši, jo viss balstās uz cilvēka dzīļu skaistumu un neglītumu - un mūža darbs taču ir tas, cik ļoti tu esi distancēts no savas emocionālās reakcijas uz šīm niansēm, lai spētu šo informāciju praktiski integrēt savā uztverē. Ja kādam interesē psiholoģijas paši pamati, kas jāzina, lai veidotu izpratni par savu patību un realitātes uztveri - vislabākais interneta kanāls šīm zināšanām ir šī Dubaijas psihes centra wiki tipa lapa, kur eksperta līmenī, saprotamā valodā, ir paskaidrots viss, kas jāzina. Mana mīļākā sadaļa ir Jung vs Freud - kāpēc viņu draudzība beidzās, un viņu atšķirīgā psihes fenomenu interpretācija. Es Jungu saprotu kā integrētāju, bet Freidu kā dezintegrētāju. Viens konstruē jēgu caur milzīgu kognīcijas rezolūciju, otrs ir iestrēdzis a-holistiskā hiperfokusā. Lūdzu: https://chmc-dubai.com/articles/freudian-jungian-models-of-psyche/ Praktiskā psiholoģija ir miesas, gara, attiecību, kopienas un cilvēku lielākas kopības pilnīga apvienošana vienotā sistēmā, kur ideālajā pasaulē indivīdi, esot starp citiem līdzīgajiem, atradīsies nepārtrauktā eksternalizācijas stāvoklī (jo kopiena, nevis ekrānu realitātes dominance jeb antikopiena) - kur viņu trivialālās sarunas jebkurā mirklī, nepieciešamības gadījumā, pāraugs visdziļākajā, intīmākajā paš-analīzē. Cilvēki attīrīsies cits cita priekšā. Jo tā ir mūsu daba, tā ir mūsu būtība. Tāds bija mūsu vēsturiskais stāvoklis desmitiem tūkstoš gadu. Mēs visi atradāmies nepārtrauktas eksternalizācijas stāvoklī, jo vienmēr kāds bija blakus, tāpēc vienmēr bija jāmij mēles. Mēs visi esam kaili cits cita priekšā, katrs nedaudz ar savu manieri, jo esam arhetipiski dzīvnieki (tāpat kā ir govis, kazas, vistas, roņi, utt. - arī cilvēki nepiedzimst kā tīra lapa, ko var brīvi formēt pēc gribas). Freids vairāk sliecās uz tabula rasa, Jungs to, kā vienmēr, noliedza caur savu holistisko, integrēto skatījumu. Jo cilvēki dzimst konkrētā laikā, konkrētā zvaigznājā - viņi neapzināti visu dzīvi būs "konkrētas" vibrācijas cilvēki, jo mēs esam arhetipiskas būtnes, kas sevī jau kaut ko iemieso pašā pamatstāvoklī. To pat var redzēt sejās. Pasaki, ka tu neesi redzējis sievieti, kuras seja izskatās pēc lapsas, un vīrieti, kura seja izskatās pēc putna. Tāpēc es iztēlojos, ka šī žurnāla pastāvēšanas laikā (nu jau 22. gads) varbūt kādi pāris cilvēki ir sapratuši autora ieceri - izveidot templi, kur viņa ēna var justies droši, izpausties pilnībā, bez jebkādas civilizācijas vai ego cenzūras. Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc cilvēki nemīl psiholoģiju. Kāpēc viņi nekultivē dzīles. Jo kāda jēga iet cauri dzīvei, vienmēr atdauzot galvu pret vienu un to pašu stenderi? Kāda jēga vienkārši strādāt, iet mājās, runāt par savu sūdīgo dienu, skatīties kaut kādus jobainus seriālus. Rinse. Repeat. Manuprāt, labāk būtu nomirt, nekā dzīvot tādu dzīvi. Jo nomiršana - tā ir piedzimšana atpakaļgaitā. Un nekas nav skaistāks par dzīvības rašanos (vizualizēju to kā mikroskopiskus gaismas uzplaiksnījumus mūžīgā tumsā) un tās cikliem. post comment

[17 Aug 2026|07:50pm] ulvs Pēc šķiršanās pirms 2 gadiem esmu bijis pilnīgi viens. Man ļoti pietrūkst sievietes klātbūtne. Es parūpējos par viņas intelektu (jau jābūt ieliktiem pamatiem), viņa - uztaisa man ēst. Man diži vairāk nevajag. Kopš L4/L5 mugurkaula disku lejasdaļā pārplīsa nervi un nespēju vairākus mēnešus staigāt, es pārstāju sportot. Un tāpēc tagad pisties vipār negribas. Jo pišās tikai tie, kuri kustās. Bez kustības ķermenis atmirst. Pisties ir brutāls vārds, bet patīkams process. Intimitāte ir svarīga lieta, ko esmu studējis ilgi jo ilgi, taču šis templis nu ir atstāts novārtā. Un tas mani skumdina. Bet ne jau spermas izšļākšanas dēļ. Nē. Es grasos lēnām atgriezties svaru zālē. Vēlos sevi atkal uzbūvēt no jauna. Ne jau lai pistos. Lai man būtu sieviete, kura mani vienkārši pabarotu. Es vēlos viņai būt skaists un gudrs. post comment

[17 Aug 2026|07:33pm] ulvs Visspēcīgāko ietekmi uz manu realitātes uztveri atstāja 1971.gada BBC intervija ar Albertu Špēru, nacistiskās Vācijas galveno arhitektu. Vienīgais no nacistu augstmaņiem, kurš uzņēmās morālu atbildību par notikušo pēc Nirnbergas prāvām. Cietumā (kur viņam bija pieejama visa iespējamā literatūra) pavadītajos 20 gados viņš atbrīvojās no emocionālās piesaistes/reakcijas, lasot psiholoģiju, filozofiju, kontemplējot savu dzīves pieredzi.  Viņš šajā intervijā ir tīra plūsma. Cilvēks - tik kails, bet tik informēts par kognīciju, tāpēc tik mentāli un fiziski stalts. Iesaku to noskatīties visiem, kuriem interesē, kā strādā cilvēka smadzenes pilnīgi integrētā realitātē. post comment

[17 Aug 2026|04:29pm] ulvs Rezumējot, cilvēki, kuri sevi ēdina ar Bolt palīdzību, ir zemiskas būtnes tikai tāpēc, ka pastāv griba, vārds un virzība. Tā var uzbūvēt neskaitāmus tempļus, bet tā vietā cilvēks labāk iesaistās attiecībās ar post-post-modernajiem vergturiem. post comment

[17 Aug 2026|04:25pm] ulvs Cilvēki, kuri pasūta ēdienu ar zemākās kastas iesaisti, nepārprotami sasmērējas tai piesaistīto enerģiju. Tu vēlies sustinenci, bet dabū sustinences simulakru. post comment

[17 Aug 2026|02:14pm] punkts Spriežot pēc copes vietām, rīga ir šmekaina vieta. 1 comment|post comment

[17 Aug 2026|12:37pm] ulvs Planētu Zeme vajadzētu izgaismot ar šo Kantenberijas scēnas fenomenoloģiju. https://youtu.be/h_MUajIs9Vs post comment

īsi par mākslu un sūdu [16 Aug 2026|12:49pm] virginia_rabbit RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz neatšķiras no mākslas radīšanas? Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki... RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka? Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas – savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā. RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu... Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana un māksla diezgan cieši saistītas. RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus? Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis. 4 comments|post comment

[15 Aug 2026|03:29pm] ulvs Facebook purity app post comment

[14 Aug 2026|05:40pm] wowow Nekā (vairs) personīga post comment

[14 Aug 2026|03:28pm] prtg Bezgaļīgās pusdienas 1 comment|post comment

[14 Aug 2026|03:26pm] prtg Divu sienu principiāla trauksme pie Raipalu ezera 4:14 post comment

[14 Aug 2026|09:39am] dienasgramata Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski): Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls? Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini. 4 comments|post comment

Par ko es runāju ar ChatGPT [13 Aug 2026|10:06am] dienasgramata Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos? ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu. Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest: neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.; iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu. Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle. Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos. Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa? Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties. Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes. Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku. Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju. 1 comment|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ] [ go | earlier ]