|
mākslīgo intelektu tik ļoti apsveicu tāpēc droši vien, ka man ir ļoti maz miesas, un tā lielākoties tiek turēta vēsā vietā (un tas ir iemesls, kāpēc mūsdienās nav Valtera Benjamina, jo par ko gan lai viņš tagad runātu) |
|
|
Muļķības, protams, un protams, ka žēl skatīties, es teiktu katram jaunlaulātajam un katram, kas taisījis remontu mājās pēdējos divdesmit piecos gados Latvijā, ja jūs man prasītu Nē, kauns skatīties |
|
|
Knausgārds ir piemērs tam, ka rakstīšana ne vienmēr ir autoterapija. Viņš ir norakstījis no sevis nost 3500 lappuses, bet joprojām mostoties nelaimīgs. Taču rakstīšana ne vienmēr ir arī autoerotika. Knausgārds tam piemērs. Citos gadījumos rakstīšana bieži ir gan autoterapija, gan autoerotika. |
|
|
bet vai jums tiešām katrreiz kaut kas nostalģiski ietrīsas pie vārdu salikuma Vecā Eiropa? Man šķiet, ka pašam arvien retāk |
|
|
arī par plēsēju midzeņiem mēdz teikt - ligzda. Zīdītāju. Un to iekārto vienam mērķim - drošai dzemdēšanai un zīdīšanai. Ne seksam, ne privātām kolekcijām, ne aizsardzībai pret nokrišņiem (zīdītāji nav dārzeņi un plēsēji ne tik nav), ne pārnākšanai mājās. Dzemdēt un zīdīt siltā drošā ligzdā - tāds ir māju uzdevums. Nekāds cits. Un siltās izgulētās piesvīdušās ligzdas smaka pati sevi sargā - svešs smalkjūtīgs plēsējs tai netuvojas. Bet nesmalkjūtīgs vienkārši nepamana. Pēc dzemdēšanas un zīdīšanas māju pamet visi iesaistītie, un tur vairs nepaliek nekā, ko slēpt. |
|
|
man ir krešs uz Misteru Pīnatbateru, heteroseksuālu zelta retrīveru animācijas seriālā. Un iemesls, kāpēc mēs nevaram iepazīties, ir nevis tāpēc, ka viņš ir izdomāts literārs personāžs, bet tāpēc, ka es esmu neinteresants. Un tagad visi kopā padomāsim par saviem kreša mehānismiem. |
|
|
Pisties reizēm ir, kā rediģēt tekstu. Reizēm pisties ir, ka tevi rediģē kā tekstu. Reizēm - ka tev dod svešu kā tekstu rediģēt. Saplūsme, saplūsme, mana pakaļa |
|
|
Savā žurnālā katrs drīkst būt paštaisns. Komentējot citus - nē. Savā žurnālā katrs drīkst publicēt līdz galam neizdomātas domas, lai pārbaudītu, kā tās skan. Un izdarītu secinājumus. Secinājumus drīkst publicēt nākamajā savā ierakstā. Lai pārbaudītu, kā tie skan. Bet tas nav obligāti. |
|
|
Lūk, istaba, ekstravagantas tapetes, retro pianīns M.Erikson, vēdlodziņš vaļā gandrīz kā socreālisma gleznā no četrdesmitajiem, bet no tiem četrdesmitajiem, kuros tiek noklusēts, ka tepat blakus kāds tiek slēpts, vai kāds tikko aizgājis bojā. Istaba, tapetes, vēdlodziņš, pianīns un tahta. Uz tahtas kokonā satīts faktiski nekustīgs kalsns vīrietis. Socreālismā tas varētu saukties "Vēlais viesis". Vai arī "M.Erikson". Faktiski nekustīgs, kokonā satīts uz tahtas, bet iekšā tas, ko neredz - viss šķind un sprāgst dubultās izsaukuma zīmēs "nē!!", "nu, kāpēc!!", "nu, bet jā!!" Divas izsaukuma zīmes te skan kā valša pēdējie "div'trīs" ar kalsnu pirkstu uz šķībām klavierēm. Kā socreālismā - vienalga kas, bet ka' tik' ir. |
|
|
man nav labākā drauga (zinu, ka jums katram ir) man nāktos ielaikot visas viņa kustības, kamēr vien draudzība turpinās - tāda ir labākās draudzības etiķete (jā, sakiet kustības, nesakiet aktivitātes, sakiet kustības) |
|
|
Eriks Vainšteins izmanto šādu analoģiju: zinātnes un loģikas apoloģēti visu gribot caurspīdīgu. Kā Filipa Džonsona Stikla māju Konektikutā. (Nu, labi, Vainšteins piekrīt, tualete tur tik un tā palikusi politkorekti apslēpta.) Bet vairākums cilvēku visu negribot caurspīdīgu.
Ļoti interesanta analoģija, Sems Hariss saka. Un neuzkavējas pie tās. |
|
|
Labi pavadīts laiks: https://youtu.be/DfY-DRsE86s Mans favorīts ir Mario Livio, bijušais Habla teleskopa priekšnieks, lai gan pa foršam plaukšķim sanāk arī pārējiem |
|
|
Sarežģīto sistēmu pētnieks Deivids Krakauers iesākumam iesaka nelielu saprāta treniņu: pie katras iespējas centieties pārsteigt rekomendāciju algoritmus savos sociālajos tīklos, mīļākajās vietnēs un interneta veikalos. Pretojieties ieteikumiem. |
|