raudājuši tie latviešu dziesmusvētki. izklausos pēc kretīna, bet viņi, svētki, izskatās pēc tātur seniora trīs rindas zemāk, kam brilles piesietas pie galvas ar bikšugumiju un kas visu laiku rakājas pa savu pedagoga portfelīti, ņemdams ārā likdams atpakaļ visādas sen no apgrozības izgājušas mapes. Bet tad blakus apsēžas otrs tāds pats un viņi čāpstinādami smejas par račevska vecišķajiem jokiem, kā to darījuši jau kopš septiņdesmit trešā, nē, piecdesmit piektā vai pat trīsdesmit astotā. Jaunos diriģentus viņi necieš, sāk grozīties savos krēslos, prauslāt, uzsist ar nošu grāmatu pa ceļgaliem, sasaukties ar tādiem pašiem senioru pāriem no izretinātiem citu koru tenoriem, jo viņiem jau gaismaspili no jauna neiemācīs, bet tās mūsdienu apdares uz viņiem vairs neattiecas. Ne vienmēr, bet reizēm viņiem pievienojas kāds stipri novēlojies pirmo semestru korporelis, kurš, katrreiz arī pirmais aizskrien, kamēr vecie vīri palīdz viens otram piecelties, kārto portfeļus, sasien kodīgās šalles ap ļenganiem kakliem un izšķīst dūmakā līdz nākošajam mēģinājumam. |