Mārtins Eimiss kādā no intervijām stāstīja, kā viņa jaunība beidzās. Viņš to bija gaidījis jau trīsdesmit gadu vecumā, un tad četrdesmit. Skatījies spogulī, un jautājis sev, ir vēl, vai vairs nav. Bet nekādas rezonanses. Un tai pat laikā priekšstats par vecumu bijis, ka tur viss arvien plakanāks kļūst, arvien pliekanāks. Bet tad ap piecdesmit, atkal spogulī ieskatoties, viņš sapratis, ka saulrietu tīri statistiski turpmāk būs mazāk, nekā jau ir bijis. Un tajā brīdī - ja dzīvi iztēlojas kā māju, vienkāršu, mazu racionālu māju - tai uzradās teiksmaina milzu piebūve, mauru pils ar visiem tiem bijušajiem saulrietiem kapiteļu zeltījuma vietā, ar tūkstots grezni piepildītām istabām. Nekāda pliekanuma, un arī plakanuma pilnīgi noteikti nē. Staigā no istabas uz istabu un nebeidz brīnīties. Tā jaunība beidzās.
Tagad es dzimšanas dienās to par tostu izmantošu. Īsajā variantā lietojot Marta Pujāta vārdus: noticēt pilij, kas sevī.
Tagad es dzimšanas dienās to par tostu izmantošu. Īsajā variantā lietojot Marta Pujāta vārdus: noticēt pilij, kas sevī.