Tas, ko it kā uz Hermani atsaucoties, vakar teica īves draudzene - ka no kuras katras parasta cilvēka dzīves lielisks stāsts tomēr nesanāktu, kā agrāk tika pieņemts - ir tikai viena situācijas puse. Otra ir tāda, ka augstajā mākslā pārvērstie parasto cilvēku stāsti nav nekas vairāk kā augstā māksla ar tai raksturīgo dročīsanu uz savu talantu (un es to nekritizēju, man tas patīk.) Masas vai kuru katru parasto cilvēku audzinošās, pedagoģiskās vērtības tajā nav nekādas. Tās ir tikai tādas interesantas trofejas pēc klejojumiem ārpus savas pils, ar ko, atgriežoties pilī, izklaidēt tās iemītnieku šauro loku.
Vēl viena ziņa: mēs joprojām par maz interesējamies paši par sevi, lai gan izskatās otrādi. Jo interesējoties par sevi vairāk, mums būtu mazāk iespēju iekrist slazdos, ko veido citu paviršie priekšstati par mums. Tas ir, mēs ciešam no tā, ka nespējam līdzināties citu neieinteresētajiem priekšstatiem par mums tā vietā, lai painteresētos par sevi paši.
"Kā jūties, draudziņ?"
"Neviens mani nemīl."
"Vai tad to es tev jautāju?"
Vēl viena ziņa: mēs joprojām par maz interesējamies paši par sevi, lai gan izskatās otrādi. Jo interesējoties par sevi vairāk, mums būtu mazāk iespēju iekrist slazdos, ko veido citu paviršie priekšstati par mums. Tas ir, mēs ciešam no tā, ka nespējam līdzināties citu neieinteresētajiem priekšstatiem par mums tā vietā, lai painteresētos par sevi paši.
"Kā jūties, draudziņ?"
"Neviens mani nemīl."
"Vai tad to es tev jautāju?"