Piemēram, āģene. Bērnībā teica braukt uz rīgu, bet domāja āģeni. Tur bija viss, kas mārupes cilvēkam vajadzīgs no pilsētas: tirgus, frizētava, obligātie kinolektoriji sarkanajā oktobrī vai ausmā ar jeralažiem un milicisti, kura pirms seansa norunāja lekciju par satiksmes noteikumiem, transporta mezgls pa ceļam uz imantu pie rīgas vecāsmammas. Ja bija vajadzība uz raiņa pieminekli, strēlnieku muzeju vai planetāriju, tad brauca ar vilcienu no torņkalna. Un tad bāc! notiek lielais sprādziens, āģene izplešas un fragmentējas un Tagad, daudzus gaismas gadus vēlāk uzrodas kaut kāds šmēlings ar gadsimtu vecām pretenzijām uz manas bērnības tirgu, kaut kāds memoriāls lopu vagons stacijā, kam nav sakara ar manām ciešanām sadistes sk.Sūnas dēļ. Un urugvajas, tās tur, no ģeogrāfijas olimpiādēm blakusskolā, konsulāts mārupes ielas sākumā!