Šodien bija tā:
4. darbadienā mana pārmēru plustošā iniciativa joprojām nav pārliecinājusi, kā šķiet, vienu no trīs kolēģiem, tāpēc šodien izrādīju to jo īpaši un rīt, ja apstākļi ļaus, turpināšu vēl intensīvāk. Jā, zinu, zinu. Pašam jāsmaida. Bet es esmu labs, ak, cik labs es esmu! Sevišķi tāpēc, ka tagad publiski atvainojos dāmai, kurai regulāri atsaku, bet kura ir tik augsirdīga, ka tulko manu nevarēšanu kā mākslas aktu. Un mākslas tā vietā tiešām bija daudz, kaut šobrīd vairs nespēju atkārtot nevienu nosaukumu. (Savai zināšanai- divas filmas, kas pievienojamas pēdējā laika sajūtai, ka mainās redzējums vai vismaz ir iespējams cits stils.)