ausīs dun tā, it kā kaut kur attālu brauktu bezgalīgs preču vilciena sastāvs (nevis ritms, bet tikko jaušami pulsējošs, zems stiepts tonis). tā parasti ir pēc nakts miniena starp abām mārupēm. kaut kas tur vienmēr ar mani notiek tāds, pirms kā ir bail, bet pēc tam - ārkārtīgi skumji. bail ne jau tāpēc, ka būs tumšs un vientuļi, un vai tad nav dzirdēts: "samosvals apžilbina žigulim acis" un tamlīdzīgi, bet tā, ka izbraukšanu aiz pēdējās pilsētas laternas gaismas vienmēr pavada beigu sajūta (lai gan esmu tur naktī minies jau simtiem reižu), bet pēc ceļa, kura katru bedrīti viss mans ķermenis zin no galvas, nonākot galā, seko pazaudētības sajūta kā filmā navigators, kad puiku atliek atpakaļ vietā, bet mājās viss jau sen ir cits. tas ir mazliet līdzīgi kā iesnausties diendusā kaut tikai uz dažām minūtēm un pamosties ar zaudējuma sajūtu. un tajā aklajā posmā tehniski ir taču tikai nepilni 10km jeb ap 20min pēc pulksteņa.