Nesen, kad klausījos interviju ar kādu foršu krievu kinokritiķi*, atcerējos, ka tāda sajūta mani bija sagrābusi jau toreiz.
Toreiz ir deviņdesmito beigas/ divtūkstošo sākums, kad kā beidzot pilngadīgs alkaini uzsūcu visu aktuālo kultūru, un tāpat kā kritiķei (esam vienā vecumā) arī man bija sajūta, ka ko gan vēl par pasauli var pateikt — reku viss jau ir pateikts: gan Bjorkas dejotājā, gan Amerikāņu skaistumā, gan Treinspotingā. Ka par šiem spēcīgāku izteikumu vairs nevar būt.
Kritiķe intervijā teica, ka spēcīgāku vairs nav arī bijis. Es tam nepiekrītu. Bet piekrītu, ka to dienu sajūta par visa beigām, par to, ka viss ir pateikts, ir atgriezususies. Un nelaiž vaļā.
*https://youtu.be/bgmyAMvmhuM
Toreiz ir deviņdesmito beigas/ divtūkstošo sākums, kad kā beidzot pilngadīgs alkaini uzsūcu visu aktuālo kultūru, un tāpat kā kritiķei (esam vienā vecumā) arī man bija sajūta, ka ko gan vēl par pasauli var pateikt — reku viss jau ir pateikts: gan Bjorkas dejotājā, gan Amerikāņu skaistumā, gan Treinspotingā. Ka par šiem spēcīgāku izteikumu vairs nevar būt.
Kritiķe intervijā teica, ka spēcīgāku vairs nav arī bijis. Es tam nepiekrītu. Bet piekrītu, ka to dienu sajūta par visa beigām, par to, ka viss ir pateikts, ir atgriezususies. Un nelaiž vaļā.
*https://youtu.be/bgmyAMvmhuM