Korī tā ir parasta lieta, ka pēdējā tehniskajā mēģinājumā pirms konkursa koncerta, tad, kad ir zināms, kāda būs skatuve un zāle, notiek šāda tāda dziedātāju pārgrupēšana. Mazliet neparasti bija, ka šajā reizē to darīja nevis diriģents pats vai vismaz kormeistars, bet viens no jaunajiem baritoniem, tāds stalts, hitlerjūgendisks tips, par kuru man ir bijušas dažas slapjas fantāzijas. Visas „sievas” jau bija uz dēļiem, „vīri”, kā ierasts, daži vēl kaut kur netālu slaistījās. Bet mums jau parasti dod disciplināras atlaides, jo ko tad bez mums iesāks, vai ne, mūsu taču ir tik maz. Arī es vēl ar pēdējo cigareti uz to visu skatījos no malas. Man reizēm bija tāds uzdevums — pārlaist kora rindām estēta aci un piebilst, ja pamanītu, kur ir kaut kādi trūkumi kostīmā vai stājā. Un šai bija jābūt īpaši glītai ierindai; arī tāpēc vīri nesteidzās, jo ne visus bija paredzēts laist uz dēļiem. Un pirmajā rindā skaistulis kārtoja bērnu kori, katram likdams rokās puķpodiņu ar svaigu asnu, kas man šķita lēts emocionālais triks. Tad jaunais baritons deva komandu, un daži citi jaunie kora teļi, kas vēl nebija uz dēļiem, kāpa augšā un sāka nogalināt visas, kas kaut kādā veidā neiederas. Acumirklī sapratu, kas notiek, un muku. Iekrampējos tualetē, bet bija jau pamanījuši manu slēpni. Brīdi pirms durvju uzlaušanas ar varu pamodos. |