Pagaišvasar, kamēr vēl bija nauda, un tiklīdz parādījās Mozaīkas piedāvājums, nopirku vairākas varavīksnes maskas. Šīgada praidam, kā viņi to toreiz reklamēja, gatavodamies. Maskas aktīvi sāku valkāt pēc uzbrukuma Hanovam novembrī. Pirmo „jebal, bļaģ, pidar, pis dirst no šejienes, a to nahuj nositīšu” dabūju 15 minūtes pēc pirmās krāsu uzvilkšanas. Vairs neesmu tik gļēvs — pirmais un drīzie nākamie uzbraucieni drīzāk uzsita asinis, nevis biedēja. (Turklāt draudētāji, Irbes aizbilstamie, kuri par viņu nekad neuzzinās, jo nelasa, izskatījās tik ļoti rindā uz izeju nostājušies, ka šķita pat žēlojami.) Šopavasar krāsainās maskas valkāju daudz retāk. Uz ielas tikpat kā nekad, bet šad tad sab.transā, veikalos vai citās telpās, bet arī tad tikai kad dusmīgs, kā citādi uzvilkts vai pillā. Zinu, ka tā es diskreditēju t.s. kopienas labticīgo tēlu, bet ar savu ierasti pelēkmelno kārtu nepietiek, lai paustu, ka necietīšu pazemīgi, Irbe, šitos tavus „jebal, pidar” attaisnošanas vingrinājumus. |