vispār tā varētu būt, ka tas kosmiskais nogurums, ideju krīze, atsvešināšanās, par ko tik bieži dzird pēdējā laikā, ir psiholoģiska blakne, kas nāk komplektā ar zināšanām par Zemes un Visuma vecumu un evolūcijas visvarenību. Lai gan būtu jābūt otrādi, mēs taču šajā ģimenē piedzimām tikai piecas sekundes pirms pusnakts. Vēl būs jauna diena, tā varētu domāt. Bet sajūta ir, ka mēs veci esam piedzimuši. Mūžveci un jau noguruši. Un, iespējams, vieni. Bez brāļiem un māsām un bez vecākiem.
Bet ja jāiztēlojas mūžvecs bērns, tad tas ir kaut kas tik pašironisks kā Filips Džonsons. Kad viņam aptuveni ap "vēstures beigu" laiku jautāja, kas paliek, kad sabrukušas visas ilūzijas, viņš teica: "Oh, a perfectly delightful sense of living in a real world."