sociālajos tīklos šodien vairākkārt nošērota amerikāņu kinohronika ar Rīgas skatiem no 1937. gada, visi tie retro tramvaji, smukā pirmskara nesamaitātība utml. Neteikšu, ka ar baigāko sajūsmu šērota; šērota vienkārši kā tāds interesantums. Ir retvīti, sirsniņas, īkšķīši, un ja pavirši apskatās, tad šērotās lapas virspusē pamana tikai to, kas tas ir no Spīlberga arhīva. Bet lapa patiesībā ir ASV Holokausta muzeja arhīvs, un uz atslēgvārda Latvia tur ir vēl 33 hronikas, tai skaitā, piemēram, 78. gadā Ņujorkā pierakstītās vīnietes Ģertrūdes Šnaideres atmiņas par Rīgas Geto.
Nu, ja, to nevar šērot kā interesantumu; nu, kā lai to šēro.
https://www.ushmm.org/online/film/displ
Lai gan Šnaideres kundze stāsta interesanti.
Piemēram, par pirmā vakara iespaidiem pašā Maskačkas geto (nemaz nerunājot par dienā sastaptajiem šucmaņiem). Geto nožēlojamie apstākļi nav tikai Geto nožēlojamie apstākļi, un viņas skatupunkts, to aprakstot, nav tikai pazemotas un no mājām ar varu uz svešu nomali aizvestas Vīnes buržuā pusaudzes skatupunkts. Neko cienījamākā stāvoklī Maskavas forštate nebija arī pirms Geto. Varam jau fantazēt par kārtību un sakoptību daudz dokumentētajā pilsoniskajā centrā (turpat, šajā arhīvā, ir arī iznīcinātās Kacu ģimenes "mājas video" no 1929. gada ar "bēdīgajām" poļu Ļvovas un leišu Kauņas mazpilsētu ainām salīdzinājumā ar lepnajiem Bastejkalna un Otto Švarca ieejas skatiem un tātad tas pats 37. gada Vecrīgas dokuments), bet Rīgas strādnieku priekšpilsētas visas bija baisi nabadzīgas un pārapdzīvotas, bez komunālā ūdens un kanalizācijas daudzviet vēl līdz vēliem sešdesmitajiem. Un, kad tagad, vietējo eksotiku rādīdams, aizvedu kādu Vīnes buržuā pusaudzi uz tagadējo Maskačku, uzreiz atceros Šnaideres kundzes aprakstu. Tas ir, otrādi - klausīdamies Šnaideres kundzi, atceros savu rietumeiropiešu sejas tur, piemēram, 2015. gada rudenī.
Pāris domes iekārtotie parciņi, šūpolītes un tēlniecībiņa to vēl nav ģentrificējusi. Vai arī ir, un es vienkārši neredzu. Neredzu, bet gatavojos iet kopā ar visiem pasvinēt kārtējās arhitektūras balvas pasniegšanu.
Nu, ja, to nevar šērot kā interesantumu; nu, kā lai to šēro.
https://www.ushmm.org/online/film/displ
Lai gan Šnaideres kundze stāsta interesanti.
Piemēram, par pirmā vakara iespaidiem pašā Maskačkas geto (nemaz nerunājot par dienā sastaptajiem šucmaņiem). Geto nožēlojamie apstākļi nav tikai Geto nožēlojamie apstākļi, un viņas skatupunkts, to aprakstot, nav tikai pazemotas un no mājām ar varu uz svešu nomali aizvestas Vīnes buržuā pusaudzes skatupunkts. Neko cienījamākā stāvoklī Maskavas forštate nebija arī pirms Geto. Varam jau fantazēt par kārtību un sakoptību daudz dokumentētajā pilsoniskajā centrā (turpat, šajā arhīvā, ir arī iznīcinātās Kacu ģimenes "mājas video" no 1929. gada ar "bēdīgajām" poļu Ļvovas un leišu Kauņas mazpilsētu ainām salīdzinājumā ar lepnajiem Bastejkalna un Otto Švarca ieejas skatiem un tātad tas pats 37. gada Vecrīgas dokuments), bet Rīgas strādnieku priekšpilsētas visas bija baisi nabadzīgas un pārapdzīvotas, bez komunālā ūdens un kanalizācijas daudzviet vēl līdz vēliem sešdesmitajiem. Un, kad tagad, vietējo eksotiku rādīdams, aizvedu kādu Vīnes buržuā pusaudzi uz tagadējo Maskačku, uzreiz atceros Šnaideres kundzes aprakstu. Tas ir, otrādi - klausīdamies Šnaideres kundzi, atceros savu rietumeiropiešu sejas tur, piemēram, 2015. gada rudenī.
Pāris domes iekārtotie parciņi, šūpolītes un tēlniecībiņa to vēl nav ģentrificējusi. Vai arī ir, un es vienkārši neredzu. Neredzu, bet gatavojos iet kopā ar visiem pasvinēt kārtējās arhitektūras balvas pasniegšanu.