| |
| |
|
par spīti gandrīz divsimt gadiem kopš brīvlaišanas un nosacīti vāciska dzimtas vārda piešķiršanas par balto cilvēku tā arī neesmu kļuvis, bijušo kaklakungu fon Grothusu un fon Firksu vēsturi par savējo neesmu sācis uzskatīt, un mītu par baltajiem protolatviešiem arī ne, un arī diezko tālu no bijušajām klaušu vietām aizrotējis neesmu. Vēl pirms nieka četrdesmit gadiem tēvs piespiedu kārtā stādīja kartupeļus tieši turpat, kur viņa vecvecvecāki vergi simt piecdesmit un varbūt divsimt un varbūt trīssimt gadus iepriekš, un viņa māsīcu bērni, mani vienaudži, to tur dara joprojām, stundas brauciena attālumā no šitās te kultūras galvaspilsētas. Lai gan no otras puses - to, ka brīvlaišanas simtgadi te neviens nesvinēja, ir saprotams. Bet par to, ka vajadzētu divsimtgadi, gan ir vērts padomāt. Pašapziņas celšanas dēļ. |
|