Tieši mēnesi pēc nodoma, kas radās tieši pēc pelnu sanatorijas noskatīšanās, bijām šovakar uz Pakalniņas Ausmu.
Pēc Sīmaņa filmas un tās radītā "wtf, kas tas ir!" visi metās likt blakus Ausmu kā vēl vienu, salīdzināmu, kulta, autoritātes versiju par visa apkārtnotiekošā sarežģītību. Tipa, jā, mēs nesaprotam ne vienu, ne otru, bet kaut kam tur jābūt, ja jau visi par to runā, un ko vai nu ārzemju festivālu panākumi attaisnos, vai arī Rietuma un Daira izskaidros.
Nē, lūdzu, nesalīdziniet.
Tie ir divu izteikti autonomu autoru autorkino. Un arī nedz pelēkbrūnais, nedz darbības vieta, apmēram Latvija, nav vienojošais abos gadījumos. (Ja varētu to kaut kā vēl arī ārpuses skatītājiem iestāstīt, bet nevar laikam. Ja kādu vispār interesētu šo kino skatīties - ir vienu, ir otru - tad tikai kā Latvijas produktu, un tas ir bēdīgi. Aizsūtīju par to īsziņu arī DSīmanim viņa dzimšansdienā. Atbildi joprojām neesmu saņēmis.)
Pakalniņa bija baigi. Jūs atceraties to sešdesmito, septiņdesmito gadu provinces amatiermākslu - visādus no piepēm izveidotus velnaģīmjus, dīvainas formas kokgriezumus ar troļļu sejām, ar puniem, līkiem deguniem, atņirgtām mutēm. Materiāls pats, visādi piepes un pagales zari un izaugumi definēja šo grotesku. Vajadzēja tik vien, cik būt pietiekami vērīgam "māksliniekam", lai vecā celmā pamanītu šo viepli, un tad ar šādu tādu amata prasmi to mājas apstākļos ar kaltu un nazi izceltu. Un tad nolakotu, un tad noliktu goda vietā.
Un es pilnīgi iztēlojos, kādu sociālo un politisko kritiku mums sejā mesdami, tādus kokgriezumu viepļus darināja visādi lauku papi. Un Lennenbergas Emīls savā ieslodzījuma vietā. Un cik liela nozīme tādiem sociālkritiskiem piepju viepļiem ir kopējā mākslas vēsturē. Ne tikai oficiālajā, bet arī neformālajā. Nekāda.
To visu es par Ausmu. Tēmas izvēle tur ir vecišķa sociālkritika. Pat apzinātas joku vietas bija ar pelējumu un bārdu. Mākslinieciskais bija tāds kā minētajos lauku frīku veču darinātojos, naivistiskajos "piedrāzt sistēmu" kokgriezumos, bet lakoti tie bija ar Pakalniņas autorpaņēmienu, glamūri garajiem kadriem.
Šoreiz besīja pat viņas ierastā masu skatu jezga (turklāt īpaši liela un dārga šoreiz) - visa tā skriešana un ēnas, un klupšana-krišana. Te tā bija tāda lauku tantu spriešana par globālo politiku augstā stilā, paceltām balsīm, uz soliņa pie podjezda.
Lai gan pie beigām pat salīdzinājums ar amatieru paštaisni dirsīgajiem kokgriezumiem, turklāt lielā mērā dabas anomāliju diktētajiem, man šķita par dāsnu. Esat caurbraucot redzējuši Sabiles lupatu leļļu pagalmu? Lūk, Ausmas mākslas līmenis.
Pēc Sīmaņa filmas un tās radītā "wtf, kas tas ir!" visi metās likt blakus Ausmu kā vēl vienu, salīdzināmu, kulta, autoritātes versiju par visa apkārtnotiekošā sarežģītību. Tipa, jā, mēs nesaprotam ne vienu, ne otru, bet kaut kam tur jābūt, ja jau visi par to runā, un ko vai nu ārzemju festivālu panākumi attaisnos, vai arī Rietuma un Daira izskaidros.
Nē, lūdzu, nesalīdziniet.
Tie ir divu izteikti autonomu autoru autorkino. Un arī nedz pelēkbrūnais, nedz darbības vieta, apmēram Latvija, nav vienojošais abos gadījumos. (Ja varētu to kaut kā vēl arī ārpuses skatītājiem iestāstīt, bet nevar laikam. Ja kādu vispār interesētu šo kino skatīties - ir vienu, ir otru - tad tikai kā Latvijas produktu, un tas ir bēdīgi. Aizsūtīju par to īsziņu arī DSīmanim viņa dzimšansdienā. Atbildi joprojām neesmu saņēmis.)
Pakalniņa bija baigi. Jūs atceraties to sešdesmito, septiņdesmito gadu provinces amatiermākslu - visādus no piepēm izveidotus velnaģīmjus, dīvainas formas kokgriezumus ar troļļu sejām, ar puniem, līkiem deguniem, atņirgtām mutēm. Materiāls pats, visādi piepes un pagales zari un izaugumi definēja šo grotesku. Vajadzēja tik vien, cik būt pietiekami vērīgam "māksliniekam", lai vecā celmā pamanītu šo viepli, un tad ar šādu tādu amata prasmi to mājas apstākļos ar kaltu un nazi izceltu. Un tad nolakotu, un tad noliktu goda vietā.
Un es pilnīgi iztēlojos, kādu sociālo un politisko kritiku mums sejā mesdami, tādus kokgriezumu viepļus darināja visādi lauku papi. Un Lennenbergas Emīls savā ieslodzījuma vietā. Un cik liela nozīme tādiem sociālkritiskiem piepju viepļiem ir kopējā mākslas vēsturē. Ne tikai oficiālajā, bet arī neformālajā. Nekāda.
To visu es par Ausmu. Tēmas izvēle tur ir vecišķa sociālkritika. Pat apzinātas joku vietas bija ar pelējumu un bārdu. Mākslinieciskais bija tāds kā minētajos lauku frīku veču darinātojos, naivistiskajos "piedrāzt sistēmu" kokgriezumos, bet lakoti tie bija ar Pakalniņas autorpaņēmienu, glamūri garajiem kadriem.
Šoreiz besīja pat viņas ierastā masu skatu jezga (turklāt īpaši liela un dārga šoreiz) - visa tā skriešana un ēnas, un klupšana-krišana. Te tā bija tāda lauku tantu spriešana par globālo politiku augstā stilā, paceltām balsīm, uz soliņa pie podjezda.
Lai gan pie beigām pat salīdzinājums ar amatieru paštaisni dirsīgajiem kokgriezumiem, turklāt lielā mērā dabas anomāliju diktētajiem, man šķita par dāsnu. Esat caurbraucot redzējuši Sabiles lupatu leļļu pagalmu? Lūk, Ausmas mākslas līmenis.
Upd. Jā, apzinos ieraksta bezgaumīgumu, pats likdams blakus šos darbus, turklāt vairākkārt, tipa, uzsvērti norādīdams uz pazīšanos ar vienu no autoriem.
Pazīšanās ir nosacīta. Un bez citu reakcijas uz Pelnu sanatoriju par Ausmu tā arī nebūtu sācis interesēties. Plus vēl - es uzstāju, ka dažas filmas esmu noniecinājis, jo skatīšanās brīdī man bija "slikta diena". Taču man ir mazohistiska nepieciešamība dabūt no mākslas ārā maksimālu pieredzi, pat no sliktas. Jums jātic, jo to nevar pierādīt, pat blakussēdētājs nevar - nedz slikto dienu, nedz manu mazohistisko nepieciešamību.
(Par Pelnu sanatoriju joprojām esmu augstās domās. Lai gan īsziņu, tagad pieļauju, varēja arī pārprast.)