Lai cik Sorrentino kādam nešķistu tukšs un virspusējs (man nē), par vienu es viņam vienmēr būšu pateicīgs - par to, ka viņš vientuļu mājāsbraukšanu pēdējā autobusā padarījis par mākslas faktu. Atcerieties, Il Divo bija tāda mūžveca Andreoti sekretāre, pa visu to filmas burzmu pat nevar pamanīt, un nevajag arī, kas tad tādas pamana, ceturtā plāna epizode tavā un manā tiešām svarīgajā dzīvē. Bet tad bija gara aina ar viņu vienu pēdējā autobusā - ar deniņu atbalstījusies pret tumšu stiklu, bet acīs, bāc, izlasāms: visu mūžu slepus mīlējusi savu Džūlio, tikai pēc nāves ar nožēlu uzzināsim.
Tad es beidzu savus pēdējos autobusus uzskatīt par bēdīgiem.
Jā, jā, ir jau bijis arī citur tāds uzstādījums - ar Ļitvinovu Debesīs Meitenē Lidmašīnā, piemēram, bet pie Sorrentīno bija īstāk.
Tad es beidzu savus pēdējos autobusus uzskatīt par bēdīgiem.
Jā, jā, ir jau bijis arī citur tāds uzstādījums - ar Ļitvinovu Debesīs Meitenē Lidmašīnā, piemēram, bet pie Sorrentīno bija īstāk.