tādi gadījumi notiek ik uz soļa, un mākslā tas ir neskaitāmi daudz reižu ilustrēts, tomēr es izmantošu vienu no saviem nesenākajiem piemēriem. Diezgan štruntīgā filmā Woman in Gold (lai gan uz Helēnu Mirenu var ar baudu skatīties jebkuros apstākļos) par slaveno Klimta Adeles Bloh-Baueres portreta atgūšanu bija tāda pāris minūšu gara pakaļdzīšanās sekvence, spoža ikdienas izvēļu nozīmes esence: pa Vīnes ielām tieši Anšlusa laikā bēg ebreju pāris, un pirmajā minūtē viena krietna, likumpaklausīga anonīma pilsone, bez jebkādām ambīcijām uz atzinību un balvu par likumpaklausību, viņus denunciē, norāda esesiešiem uz viņiem, bet cita - tikpat krietna, anonīma un likumpaklausīga - jau nākamajā minūtē parāda esesiešiem uz nepareizo pusi. Arī bez jebkādām cerībām uz atzinību. Action žanrs ar savu īsumu ir ideāls tāpēc, ka nedod vērotājam iespēju pieļaut varoņa rīcības izskaitļotos nolūkus un, attiecīgi, to "savtīgumu".
Kaut kur šajā action nepārdomātībā laikam arī mīt dziļā, bet eksotiskā atšķirība starp "darīt labu" un "būt labam".