Kad tev kāds, kuru tu negribi, atzīstas mīlestībā, viņš kļūst par veclaiku trīsdurvju skapi. Nevajadzīgu, tas skaidrs, bet lai izmestu, baigā piepūle tomēr vajadzīga, kurai nevar saņemties. Un virināt nevar, smirdēs drošivien, bet izjaukt un nokurināt arī kaut kā uzreiz žēl vai arī nevaļa. Tad nu stāv, lūk. Virsū skatīties negribas, bet stāv. (Gandrīz pilna auguma spogulis vidū, bet gaisma slikta.)