Ir milzīgs kārdinājums ar lepnu žestu izmest telefonu tuvākajā miskastē kā filmās rāda. Tā iemesla dēļ, ar ko tieši šobrīd nodarbojos - ar pažēlošanos cibā.
"Nevienu manas problēmas neuztrauc" attiecas tieši uz tiem gadījumiem, kad tās nav īstas. Tas ir labs rādītājs problēmas īstumam - ja vēl kāds bez tevis to pamana. Un tas nav par to, ka nepamana tāpēc, ka kaut kas tiek noklusēts. Pamana tāpat, ar visu noklusēšanu. Ja problēma patiešām ir.
Bet tas viss sūds. Zinu, ka šodiena ir dirsā tikai tāpēc, ka organisms beidzot sajutis sezonas maiņu. Biju uz to, ka tas notiks, mobilizējies jau septembra beigās kā parasti, bet re kā - ievilkās. Tagad beidzot esmu sajutis vasaras beigas ar visām vietām. Un ziemas sākumu sekojoši arī.
Vēl gribēju pateikt par mākslu. Pasaule pati par sevi ir postaža, neglīta vieta ar tieksmi uz sairšanu. Māksla (un tās visnominālākā forma ir spēt pamanīt šajā haosā kaut ko skaistu, nākamā - spēt to nosaukt par skaistu, un tā tālāk) - māksla tātad palīdz to kaut kā strukturēt, padarīt dzīvojamu. Visu, kas pasaulē ir jēdzīgs un dzīvošanas vērts, kāds iepriekš ir vispirms pamanījis (savā īpatnējā veidā, ar savu specifisko spēju pamanīt, un nevis tāpēc, ka nevarēja nepamanīt to, kas vienkārši ir), tad formulējis, un vēl jēdzīgāk - arī interpretējis. Nevis citu dēļ, bet sevis dēļ. Lai pats izdzīvotu šajā nestrukturētajā miskastē. Un runa nav arī par to, ka tā tiek radītas jaunas pasaules un jaunas jēgas. Netiek. Pasaule ir viena un jēga ir viena - to kaut kā stutēt ar saprašanu, lai tā tevi kā dubļu lavīna neaprij. Daži pamanās izdzīvot, lietojot patapinātus redzējumus (jo vairāk tādu ir, jo klišejiskāka kļūst forma, un mazāk noturīga pret sairšanu. Pasaule kā šķidra kaka iztek no formītes, kas to vairs nespēj saturēt kopā, un entropiski saplūst ar lielo kaku ārpus formītes, un drīz aprij formīti pašu.) Bet vēl vairāk ir to, kas nedz veido, nedz redz. Lūk, tāpēc tiek runāts par pelēko masu. Te tā visa ir. Ņem savu formīti un izdali no tās, ko gribi redzēt. Un tad mēģini to noturēt rāmjos, cik vien nepieciešams. Tādos īpašos, tikai pašam vajadzīgos.
Drausmīga cīņa visa laika garumā, ne. Miskastē.
"Nevienu manas problēmas neuztrauc" attiecas tieši uz tiem gadījumiem, kad tās nav īstas. Tas ir labs rādītājs problēmas īstumam - ja vēl kāds bez tevis to pamana. Un tas nav par to, ka nepamana tāpēc, ka kaut kas tiek noklusēts. Pamana tāpat, ar visu noklusēšanu. Ja problēma patiešām ir.
Bet tas viss sūds. Zinu, ka šodiena ir dirsā tikai tāpēc, ka organisms beidzot sajutis sezonas maiņu. Biju uz to, ka tas notiks, mobilizējies jau septembra beigās kā parasti, bet re kā - ievilkās. Tagad beidzot esmu sajutis vasaras beigas ar visām vietām. Un ziemas sākumu sekojoši arī.
Vēl gribēju pateikt par mākslu. Pasaule pati par sevi ir postaža, neglīta vieta ar tieksmi uz sairšanu. Māksla (un tās visnominālākā forma ir spēt pamanīt šajā haosā kaut ko skaistu, nākamā - spēt to nosaukt par skaistu, un tā tālāk) - māksla tātad palīdz to kaut kā strukturēt, padarīt dzīvojamu. Visu, kas pasaulē ir jēdzīgs un dzīvošanas vērts, kāds iepriekš ir vispirms pamanījis (savā īpatnējā veidā, ar savu specifisko spēju pamanīt, un nevis tāpēc, ka nevarēja nepamanīt to, kas vienkārši ir), tad formulējis, un vēl jēdzīgāk - arī interpretējis. Nevis citu dēļ, bet sevis dēļ. Lai pats izdzīvotu šajā nestrukturētajā miskastē. Un runa nav arī par to, ka tā tiek radītas jaunas pasaules un jaunas jēgas. Netiek. Pasaule ir viena un jēga ir viena - to kaut kā stutēt ar saprašanu, lai tā tevi kā dubļu lavīna neaprij. Daži pamanās izdzīvot, lietojot patapinātus redzējumus (jo vairāk tādu ir, jo klišejiskāka kļūst forma, un mazāk noturīga pret sairšanu. Pasaule kā šķidra kaka iztek no formītes, kas to vairs nespēj saturēt kopā, un entropiski saplūst ar lielo kaku ārpus formītes, un drīz aprij formīti pašu.) Bet vēl vairāk ir to, kas nedz veido, nedz redz. Lūk, tāpēc tiek runāts par pelēko masu. Te tā visa ir. Ņem savu formīti un izdali no tās, ko gribi redzēt. Un tad mēģini to noturēt rāmjos, cik vien nepieciešams. Tādos īpašos, tikai pašam vajadzīgos.
Drausmīga cīņa visa laika garumā, ne. Miskastē.