Torentos parādījās The East, ko agrā pavasarī biju atķeksējis no Sandensas repertuāra, un kas beidzot ierotējusi lielajā komercijā. Skarsgārds, madām! Bet tas tā. Tēma ir ekoterorisms. Nesen, starp citu, arī Earthlings noskatījos, bet tās iespaidiem arī nebija izšķiroša nozīme šoreiz. Interesanti bija domāt par impulsiem un motīviem, kas vienus un otrus cilvēkus noved dažādās situācijās. Es no otra gala sākšu. Tur bija tie komunāru apstākļi - grupa dzīvo komunismā, guļ droši vien katrs ar katru rotācijas kārtībā, sadzīves pienākumi arī sadalīti; tad vēl visi mazie ilustratīvie rituāli kopienas stiprināšanai, ja ar neredzamām kopīgām interesēm un līdzīgām komforta prasībām nepietiek - kopīgas meditācijas, apmazgāšanās grupā, pudeles griešana. Viņiem pasaule būtu glābta ar to vien, ka nekontaktējoties ar ārpasauli viņi tādā režīmā arī dzīvotu. Kā eskeipisti filmā The Beach. Bet nē, mums no otras puses rāda - ka viņi te ir morālu apsvērumu dēļ vienojušies, un visa kopienas kārtība ir gadījuma blakusprodukts. Varēja gadīties, ka tā kļūst par paramilitāru nometni, bet gadījās, ka kļūst par hipiju skvotu. Man liekas, ka negadījās vis. Hipiju skvots ir viņu dzīvesziņa, nevis karš pret korumpēto sabiedrību. Tāpat kā paramilitāras nometnes būtība ir gribēt būt paramilitārai nometnei, kā noteiktam dzīvesveidam. Politiskā orientācija te ir otšķirīga. Es redzu kā hipiju skvotā, vienalga - gurdā paģiru rītā vai apdullinošu vielu hajā - rodas skandaliozas idejas: iet un apgāzt soliņu, izsist logu, mainīt pasauli. Nē, es nenoniecinu gadījumus, kad vēlme mainīt pasauli rodas pirms kāda noteikta dzīvesveida pieņemšanas, kas esošajai pasaulei neatbilst, bet domāju, ka biežāk vēlme izriet no sava dzīvesveida neatbilstības vispārpieņemtajam. Esmu zaudējis pavedienu, man liekas. Pārlasīšu, turpināšu. |