Ticējums par kaut ko iepriekš nevalkātu mugurā arī man ir jaunums, bet tas nešķiet nesaprotams. Laimes liešana un šampis gan pazīstami kopš bērnības, bet ar laimēm ir tā, ka man bērnībā bija ļoti bail no tās karstās karotes un no gāzesplīts un no tā nekontrolējamā švīrkts mutesbļodā (tāds puisītis). Bail vairs nav, bet nepatika ir saglabājusies. Šampis arī. Nu, ko šampis? Pie tā dzirkstošo dzērienu patēriņa, kāds aizsākās vvo un turpinājās vēl pāris gadus, tie man ir zaudējuši jebkādu svinīguma garšu.
Palikusi vienīgi tradīcija pusnaktī noteikti iziet ārā. Kaut uz piecām minūtēm. Tā vēl nav bijis, ka nav varēts iziet ārā, lai kur es būtu.
Atceros, vienreiz riebiņos bijām pat aizmirsuši, ka jauns gads nāk. Tāpat vien ārā atvilkām elpu pēc pirts, un tad pēkšņi ezera otrā pusē kāds uzšāva gaisā vienu zilu raķeti. Ne jau tā, ka redzēt salūtu arī būtu baigi svarīgi, bet es uzreiz nopriecājos, ka šitā aizmirsušies, neizrādījāmies palikuši iekšā.
Palikusi vienīgi tradīcija pusnaktī noteikti iziet ārā. Kaut uz piecām minūtēm. Tā vēl nav bijis, ka nav varēts iziet ārā, lai kur es būtu.
Atceros, vienreiz riebiņos bijām pat aizmirsuši, ka jauns gads nāk. Tāpat vien ārā atvilkām elpu pēc pirts, un tad pēkšņi ezera otrā pusē kāds uzšāva gaisā vienu zilu raķeti. Ne jau tā, ka redzēt salūtu arī būtu baigi svarīgi, bet es uzreiz nopriecājos, ka šitā aizmirsušies, neizrādījāmies palikuši iekšā.