Šībrīža politiskajā situācijā arī savā dziļumā ļoti krietniem cilvēkiem ir bail atzīt savu skaistuma mīlestību, jo pajautājiet sev, kā tulko skaistumu šībrīža politiskajā situācijā (un es speciāli nesaku estētiku, jo neesmu šo terminu pētījis, un speciāli nesaku - vēsturiskajā situācijā, kas nostādītu manu privāto kontekstu kaut kādā ārpussevis laukā, par kuru arī neko nezinu)
- tulko tagad kā dročīšanu uz formu to skaistuma mīlestību, es atvainojos.
Es šo rakstu cibā, ja, cerot, ka man nav jāpaskaidro, ka ar skaistuma mīlestību nedomāju kādas tantes nezkur sagrābstītu patiku pret dzelteniem aizkariem, vai kāda onkuļa fiziskos nolūkus, kad viņš lieto lipīgas frāzes. Skaistums ir patiesība metafiziski visiespējamajākajā veidā.
Ir ļoti grūti - paradokss tāds - analizēt savas patikas objektus un motīvus. Ne jau tā, ka es savai patikai tik ļoti neuzticētos vai savus motīvus par zemu vērtētu, un tāpēc baidītos savus objektus dekonstruēt. Viņu skaistums vienkārši nav vainīgs par manām šībrīža politiskajām šaubām, lai gan nav arī neievainojams. Tas neveidojas no tā, kā paskatās, ja kas, bet var palikt nepamanīts.
Man, piemēram, ir problēmas ar sarkastiskiem cilvēkiem (man liekas, es tikko ticībā atzinos, un tajā, ka savu sarkasmu imitēju samierināšanās dēļ), jo es saprotu viņu protestu, bet redzu arī, ka nevar ticēt tam, kas ir uz viņu plakātiem, jo tas, kas ir uz plakātiem, vienmēr aizsedz īstenību - tāda ir plakātu fizikālā būtība.
Es gandrīz vairs neatceros, ar ko šo sāku. Man viskautkas patīk. Bet to ir neiespējami paskaidrot, ja grib palikt ārpus vispārpieņemtā. Un tā ir īstenība.
- tulko tagad kā dročīšanu uz formu to skaistuma mīlestību, es atvainojos.
Es šo rakstu cibā, ja, cerot, ka man nav jāpaskaidro, ka ar skaistuma mīlestību nedomāju kādas tantes nezkur sagrābstītu patiku pret dzelteniem aizkariem, vai kāda onkuļa fiziskos nolūkus, kad viņš lieto lipīgas frāzes. Skaistums ir patiesība metafiziski visiespējamajākajā veidā.
Ir ļoti grūti - paradokss tāds - analizēt savas patikas objektus un motīvus. Ne jau tā, ka es savai patikai tik ļoti neuzticētos vai savus motīvus par zemu vērtētu, un tāpēc baidītos savus objektus dekonstruēt. Viņu skaistums vienkārši nav vainīgs par manām šībrīža politiskajām šaubām, lai gan nav arī neievainojams. Tas neveidojas no tā, kā paskatās, ja kas, bet var palikt nepamanīts.
Man, piemēram, ir problēmas ar sarkastiskiem cilvēkiem (man liekas, es tikko ticībā atzinos, un tajā, ka savu sarkasmu imitēju samierināšanās dēļ), jo es saprotu viņu protestu, bet redzu arī, ka nevar ticēt tam, kas ir uz viņu plakātiem, jo tas, kas ir uz plakātiem, vienmēr aizsedz īstenību - tāda ir plakātu fizikālā būtība.
Es gandrīz vairs neatceros, ar ko šo sāku. Man viskautkas patīk. Bet to ir neiespējami paskaidrot, ja grib palikt ārpus vispārpieņemtā. Un tā ir īstenība.