Jums ir tās īstās, vai ne, nevis šitās nicināmās virtuālās dienasgrāmatas, bet vorda dokumenti vai klades, vai vēl kaut kāds cits laukums, kur viss svarīgais tad arī glabājas, jo nekas mazāks par svarīgo ar jums nemaz nenotiek. Ar stulbeņiem tā notiek, bet ne jau ar mums, ka viss, kas ir redzams, tas tāds arī ir. Ar stulbeņiem un apgarotajiem, bet tie jau arī skaitās pajoliņi, kas kā ar plikām pakaļām staigā, kauna vairs neprasdami. Nu vot. Un tad jūs tajās savās īstajās dienasgrāmatās bez performances, mūžības priekšā, tās savas īstās dzīves arī izrisiniet, ja? Bez lepnības un aizspriedumiem, visistākajā filozofijas garā, kurā apšauba tikai sevi, nevis sevi citu acīs, vai ne. Man nav tādas vietas. Viens pret viens ar sevi es tiešām klusēju, un nekā tāda, ar ko atskaitīties mūžības priekšā, tur nav. Bet ja izskatās, ka neklusēju, tad tāpēc, ka zinu - kāds klausās.