noklausījos, kā viens opis, reizē priecīgs un pikts, pirka biļetes uz gaidāmo dievu mijkrēšļa izrādi. Priecīgs, jo dabūja, bet pikts, ka vienam būs jāiet. Sieva neesot saņēmusies, muļķe. Nesaprot, ka ir jāsaņemās, ka otrreiz jau vairs nesaņemsies. Nedomāju, ka tā runā veca vīra racionalitāte, paredzot īsās dienas, kurās vēl kaut kas japaspēj, bet domāju, ka tā runā racionalitāte, kādu mēs, kultūras liekēži, nesaprotam. Par ko mēs varam teikt, ka otrreiz jau vairs nesaņemsies? Iedomājos, piemēram, ka gribētu kādreiz dzīvajā dzirdēt trešo lipīgāko operu, ko zinu - Zemnieku godu. Paskatījos Metropolitēna un Vīnes tuvākā laika repertuārus (man ir tāda ne ar ko nepamatota nojausma, ka Rīgas opera tā kā mazliet turās astē šitiem milžiem - ko viņi dara, to mēs arī, cik nu budžets ļauj, turklāt Vīnei un Ņujorkai mēs tā kā skaitāmies "piegādājuši" pēdējā laika pamanāmākos solistus, tā ka mērīšanās ar viņiem nemaz nav nevietā) - MET tuvākajā laikā neplāno, Vīnē it kā kaut kad tagad rullē, bet ne ar ko nepamatota nojausma saka, ka visas tās Vāgnera afēras dēļ pie mums ar tādu popsu tomēr tik drīz nenodarbosies. Vienreiz dzīvē gribētos dzīvajā dzirdēt, es sev tagad saku, bet saņemties uz Vīni, piemēram, kaut viens pats, haha: gan jau man kā kultūras liekēdim kāds draugs vai kāda-roka-roku-mazgā kādreiz dzīvē ieblatos, vienā ložā pat varbūt ar Gērija personīgo pavāru vai Izabellu Roselīnī, piemēram. Un es vēl varbūt nonievāšu, kā jau tas gadās ar lietām, ko par velti dabū.