Līdzsvaram noskatījos abas Tropa de Elite filmas, lai vēlreiz neskatītos Dievu pilsētu vai Gomorru, piemēram. Jā, līdzsvaram pēc Cilvēkiem tur. Skaidrs, ka karš ar noziedzību favelās vai Neapoles purčikā mēroga ziņā nav salīdzināms ar to, kā ir pie mums. Vispār pat Lilja 4ever tagad šķiet dramatiskāks trilleris, bet pēc abām Elites vienības filmām Karapetjana filmas iespaidi ir strauji izbalojuši un zaudējuši aktualitāti. Viņš nav vainīgs, darbiņš nebija slikts, vienkārši nebiju gaidījis, ka brazīļi būs tik jaudīgi. Tās filmas, neraugoties uz pirātismu, ir tur visu laiku pelnošākās, pārsitot pat Avatāru, bet manī ar savu bezcerību tās pārsita atmiņas pat par Astoņkāji kā visu laiku visspilgtāko viena cilvēka cīņas pret sistēmu attēlojumu.
Ai, nu, ko es te to Aiku pinu iekšā. Var skatīties, arī nedomājot par to, kādā vietā viņa filma ierindojama līdzīgas tematikas filmu rangā. Varat skatīties patriotisma jūtu vadīti (tajās ietilpst arī uztraukums, starp lokācijām atpazīstot zināmas vietas, vai atpazīstot gadījumus no savām biogrāfijām, vai pazīstot kādu no veidotājiem personīgi), vai vēl nez kā citādi vadīti (par urlu problēmām pie mums tiešām neviens vēl nav runājis, tāpēc es tviterī uzsvēru filmas pedagoģisko nozīmi, un bērniem ir svarīgi, ka to visu ieliek pazīstamā vidē un rāda burtiski). Man, piemēram, - tad ta nu pārsteigums - patika vizuālā estētika. Bet atkal jau - Ksavjē Dolanam (arī iesācējs, arī jauniņš, pat budžeti vienādi) Les amours imaginaires estētika bija jaudīgāka un izteiksme vēl precīzāka. Labi, salīdzināju arī, zin' - gejs, vēl ļaunāk, hipsteris uztaisījis filmu par savām hipsteru problēmām, bet Aiks ir reāls džeks, var arī reāli uzdirst pretī, un filmu arī taisa par reālām problēmām, urlu. Jo patiesība, kā zināms, vienmēr ir neglīta. Ņeņeņeņe, kā Tildai Svintonei teica viņas slepkavnieciskais dēliņš filmā We Need to Talk about Kevin, paldies par vēl vienu iespēju izvēlēties.
Ai, nu, ko es te to Aiku pinu iekšā. Var skatīties, arī nedomājot par to, kādā vietā viņa filma ierindojama līdzīgas tematikas filmu rangā. Varat skatīties patriotisma jūtu vadīti (tajās ietilpst arī uztraukums, starp lokācijām atpazīstot zināmas vietas, vai atpazīstot gadījumus no savām biogrāfijām, vai pazīstot kādu no veidotājiem personīgi), vai vēl nez kā citādi vadīti (par urlu problēmām pie mums tiešām neviens vēl nav runājis, tāpēc es tviterī uzsvēru filmas pedagoģisko nozīmi, un bērniem ir svarīgi, ka to visu ieliek pazīstamā vidē un rāda burtiski). Man, piemēram, - tad ta nu pārsteigums - patika vizuālā estētika. Bet atkal jau - Ksavjē Dolanam (arī iesācējs, arī jauniņš, pat budžeti vienādi) Les amours imaginaires estētika bija jaudīgāka un izteiksme vēl precīzāka. Labi, salīdzināju arī, zin' - gejs, vēl ļaunāk, hipsteris uztaisījis filmu par savām hipsteru problēmām, bet Aiks ir reāls džeks, var arī reāli uzdirst pretī, un filmu arī taisa par reālām problēmām, urlu. Jo patiesība, kā zināms, vienmēr ir neglīta. Ņeņeņeņe, kā Tildai Svintonei teica viņas slepkavnieciskais dēliņš filmā We Need to Talk about Kevin, paldies par vēl vienu iespēju izvēlēties.