cilvēki tur
Izgāju no veikala, sameklēju cigarešu paciņu, un ejot - dažus soļus tālāk, aiz ciema pieturas nojumes - aizpīpēju. Tupēja tur pieturā kāds vraks kā parasti vai netupēja, nezinu, nepiegriezu vērību, bet paejot vēl gabaliņu uz priekšu, aiz muguras izdzirdēju čerkstošu "eu, bračka, paga!" Vai mazums te tādu bračku, padomāju neatskatoties un neapstājoties. Es esmu vienam bračka, bet viņš tas toč nav, un citiem es neesmu nekāds bračka. Ejot tālāk, dzirdēju sēkšanu aiz muguras un krakšķus, kādam klupus krišus turoties iepakaļ uz apledojušās ietves, un vēl vienu "bračka, eu". Nogriezos uz pāri klajumam iemīto diagonāli vecā pagalma virzienā jau metrus simts aiz tās pieturas. "Bračka, paga," neatskatoties dzirdēju aiz muguras, ejot garām bijušajai pasta mājai. Ja tas domāts man, un ja viņš, lai kas viņš būtu, mani panāks un pieskārsies, sitīšu, domāju. Ej dirst - divsimts metrus cauri visam ciemam ar aizdusu pakaļ skriet, lai cīgu nostriļītu. Kā man riebjas tas, par ko dzimtais ciems ar visiem šitiem deģenerātiem ir pārvērties, domāju, ejot pāri vecajam pagalmam. Te bija vairāk kusis un vairāk atkal piesalis, es gāju uzmanīgāk, bet arī "bračka, eu" iepalika. Vovka, bļa, padomāju. Pēc tam pie Bices gaidīs mikriņu, lai brauktu atpakaļ uz pirmo pieturu, no kuras viņu izrāvu. Bet vovka ar žēlu "paga, bračka" neaprobežotos, vovka lamātos. Pēdējoreiz saukšanu pēc bračkas dzirdēju pusmežiņā, tātad puskilometru no pirmās reizes. Tā arī neatskatījos, lai redzētu, kurš no visiem tas bija.