Visā tajā lielo brūno asaraino acu sezonā parasti palieku ciets, lai gan kaut kas iesmeldzas redzot, kā pillā jaunā māmiņa tajā draņķa laikā pirms pēdējā autobusa ar atkal jau pilno vēderu besīgi pagrūž uz priekšu ratiņus ar vēl vienu. Tieši tā, ar vēderu pagrūž, jo rokas aizņemtas ar telefonu, pa kuru gruzī kādu, kas šajā brīdī nav klāt un nepalīdz. Grims briesmīgi notecējis, no lietus vai no izmisuma. Briesmīga valoda briesmīgā mutē. Tie bērniņi man vecam labākajā gadījumā striļīs cigaretes. Labākajā gadījumā. Klišejiski pieejot situācijai. Tāpēc pa reizei esmu tomēr rīkojies un pārskaitījis kaut ko. Nevis kampaņas laikā, bet vēlāk, un katrreiz tam pašam dienestam, kas nes veciem vientuļiem pienu un maizi uz piekto stāvu, un varbūt maina pamperus. Suņiem un bērniem nē. Neticēdams gan, ka tā kaut kas tiek risināts.