Es beidzot tiku augšstāvā, un jutos tur kā mājās. Māju sajūtu pastiprināja fakts (lai cik dīvaini nebūtu šo vārdu lietot sapņa sakarā), ka vienas nakts laikā es tur apzināti spēju atgriezties vēl divas reizes. Un visas reizes to atpazīt vienādi nesagrozīti.
Tā ir tāda ēka no 18. gadsimta beigām. Pie mums to sauktu par muižu (lai vieglāk saprast), bet LV teritorijā tādas nav, es zinu. Un varbūt arī visas bijušās kr.impērijas teritorijā nē, lai gan tāds klasicisms tai impērijai bija visraksturīgākais. Bet zudis jau arī ir daudz kas, tā ka droši nevar pateikt, ka tā nevarētu būt bijis. Māja ir mazliet taisīšanās pakaļ lielajam trianonam, kas ir loģiski, un modei atbilstoši (interjeros drīzāk, nevis funkcionāli). Tā ir pilsētnieku vasaras māja, tieši šādiem mērķiem celta no jauna, nevis kāds pielāgots dzimtas īpašums. Zinu, ka kādam tuviniekam ļoti nepatika tur būt, bet man patika.
Redzu to māju ik pa laikam naktīs jau kopš agras bērnības, kad nedz par stiliem, nedz impērijām, nedz vēstures ietekmi neko nezināju. Gadu gaitā biju ticis iekšā tās pagalmā un ilgu laiku ne tuvāk. Tad tīņa gados tiku iekšā cokolstāvā, bet zagšus pa kādu sānu eju, nevis pa galvenajām durvīm. Atceros to, jo tiku to no rīta kādam atstāstījis. Vienmēr kaut kas iztraucēja tajā brīdī, kad bija jākāpj augšā. Māja vienmēr bija tā pati, un nevis kaut kādā sajūtu līmenī, bet acīmredzami tā pati - plānojums pazīstams un visas detaļas bez speciālas pārbaudīšanas savās vietās. Daudz detaļu. Grezna māja, kaut arī pēc mūsdienu muzejiskajiem standartiem mazliet nolaista. Bet toreiz tas bija normāli - visam marmoram ar ziepjūdeni pāri gāja vienīgi tad, kad posās viesu uzņemšanai, bet citādi necieta, ka personāls ar uzkopšanu pa kājām maisās. Vai man paģiru rītā būtu jāatliek gulšņāšana gala salonā tikai tāpēc, ka kāds maina ieplēstās rūtis vai berž nopirkstoto stenderi? Nē. Lai maina un berž citreiz.
Vairākus gadus ne vien netiku uz galveno stāvu augšā, bet vispār to māju neredzēju. Nu, un vakarnakt atkal redzēju, turklāt uzreiz bez tuvošanās. Visu augšstāvu izstaigāju, un kad no jumta grabēšanas uztrūkos, tad atlika vien padomāt, un tiku uzreiz atpakaļ. Un tā kopā trīs reizes, kā jau teicu. Visas nopirkstotās stenderes savās vietās, visi nespdrie spoguļi turpat. Un ziniet, no šīs iespējas tāds miers un paļāvība iestājās. Visu dienu faktiski nekas no apkārtnotiekošā neinteresēja. Par māju domāju. Un tagad to stāstu, posdamies tur atgriezties.
Tā ir tāda ēka no 18. gadsimta beigām. Pie mums to sauktu par muižu (lai vieglāk saprast), bet LV teritorijā tādas nav, es zinu. Un varbūt arī visas bijušās kr.impērijas teritorijā nē, lai gan tāds klasicisms tai impērijai bija visraksturīgākais. Bet zudis jau arī ir daudz kas, tā ka droši nevar pateikt, ka tā nevarētu būt bijis. Māja ir mazliet taisīšanās pakaļ lielajam trianonam, kas ir loģiski, un modei atbilstoši (interjeros drīzāk, nevis funkcionāli). Tā ir pilsētnieku vasaras māja, tieši šādiem mērķiem celta no jauna, nevis kāds pielāgots dzimtas īpašums. Zinu, ka kādam tuviniekam ļoti nepatika tur būt, bet man patika.
Redzu to māju ik pa laikam naktīs jau kopš agras bērnības, kad nedz par stiliem, nedz impērijām, nedz vēstures ietekmi neko nezināju. Gadu gaitā biju ticis iekšā tās pagalmā un ilgu laiku ne tuvāk. Tad tīņa gados tiku iekšā cokolstāvā, bet zagšus pa kādu sānu eju, nevis pa galvenajām durvīm. Atceros to, jo tiku to no rīta kādam atstāstījis. Vienmēr kaut kas iztraucēja tajā brīdī, kad bija jākāpj augšā. Māja vienmēr bija tā pati, un nevis kaut kādā sajūtu līmenī, bet acīmredzami tā pati - plānojums pazīstams un visas detaļas bez speciālas pārbaudīšanas savās vietās. Daudz detaļu. Grezna māja, kaut arī pēc mūsdienu muzejiskajiem standartiem mazliet nolaista. Bet toreiz tas bija normāli - visam marmoram ar ziepjūdeni pāri gāja vienīgi tad, kad posās viesu uzņemšanai, bet citādi necieta, ka personāls ar uzkopšanu pa kājām maisās. Vai man paģiru rītā būtu jāatliek gulšņāšana gala salonā tikai tāpēc, ka kāds maina ieplēstās rūtis vai berž nopirkstoto stenderi? Nē. Lai maina un berž citreiz.
Vairākus gadus ne vien netiku uz galveno stāvu augšā, bet vispār to māju neredzēju. Nu, un vakarnakt atkal redzēju, turklāt uzreiz bez tuvošanās. Visu augšstāvu izstaigāju, un kad no jumta grabēšanas uztrūkos, tad atlika vien padomāt, un tiku uzreiz atpakaļ. Un tā kopā trīs reizes, kā jau teicu. Visas nopirkstotās stenderes savās vietās, visi nespdrie spoguļi turpat. Un ziniet, no šīs iespējas tāds miers un paļāvība iestājās. Visu dienu faktiski nekas no apkārtnotiekošā neinteresēja. Par māju domāju. Un tagad to stāstu, posdamies tur atgriezties.