Cilvēkus faktiski varētu dalīt aizlauztajos un neaizlauztajos. Tas, protams, nenozīmē, ka otrie tāpēc ir harmoniskāki, bet pirmie - dzīvesgudrāki. Tas nozīmē tikai robežu, kuras dēļ viņi nekad nesapratīsies. Turklāt ne visi neaizlauztie vienreiz salūst - tas nav nekāds kosmosa likums (kaut kādu kosmosa likumu drīzāk varētu meklēt tajā, kāpēc daži tā arī nekad neaizlūst), bet daudzi aizlauztie tādi ir no sākta gala. Te jāiet detaļās. Neaizlauztie atšķirībā no aizlauztajiem nav spējīgi uz naidu. (Šajā brīdī es gribētu izmantot iespēju un publiski atteikties no stipri ielaistā tīniskā rēbusa šķetināšanas par to, vai cilvēks vienmēr sākumā ir labs, un tad samaitājas kaut kādā iespaidā, vai otrādi - ir ļauns, un kaut kā pielāgojas sadzīvot. Lūk, šādi filozofēt ir bezjēdzīgi). Tātad neaizlauztie atšķirībā no aizlauztajiem nav spējīgi uz naidu. Un uz daudz ko citu viņi arī tāpēc nav spējīgi. Tas ir tāds piena maigums, ko viņi izstaro. Jā, viņi var būt ironiski, pat rupji, var dzert, pīpēt, krist izmisumā, viskautko var. Būt netoleranti - mierīgi - bet viņu netolerance un pat smaga alošanās izriet no tāda kā ērtību trūkuma. Kā kad sega kostu, vai būtu auksti, vai par karstu. Bet tas nekad nav naidīgi. Diskomforta apstākļos viņi vienkārši pārrāpo uz komfortablāku vietu. Viņi kļūdās, bet viņi, neaizlauztie, kļūdās tā, kā zīdainis apdiršās. Jā, tas ir tieši tik nevainīgi. Par to ir kauns pašiem, tas var būt nepatīkami citiem, bet tas nav nekas vairāk. Tāpēc tik daudziem gribas par viņiem rūpēties, protams, pilnīgi neapzināti. Turklāt šitie piena maigie, viņi jau nekādas rūpes nedz meklē, nedz pieprasa. Jā, pieņem gan, bet nepieprasa. Taču arī neaprūpēti viņi savu neaizlauztību nezaudē. Varbūt kļūst mazāk pievilcīgi mātišķajiem, bet nezaudē. Daži aizlūzt (tas tagad ir mans pieņēmums bez pamata) lielas krīzes rezultātā, bet apstākļi vismaz mūsu laikā un vietā ir tiktāl attīstīti, ka es nezinu, kam tādam jānotiek, lai pazaudētu cerību. Un cerība mums, piena maigajiem, ir viens no pamatstāvokļiem. Ar pastāvīgām šaubām vai bailēm tam nav sakara. Tās varbūt laizās vislaik apkārt, bet kodolam klāt netiek (vismaz līdz šim). Par aizlauztajiem neko daudz nevaru pateikt, no savas komforta zonas skatoties. Tikai tik daudz, ka arī viņu ir daudz. Viņus nekļūdīgi var pazīt uzreiz, pēc skatiena. Pat neuzticoties - kā tas bieži notiek piena maigā cerībā un paļāvībā - šai savai būtiskajai sajūtai. Tomēr automātiska piesardzība nostrādā vienmēr.