Man tagad šķiet, ka no bondarčuka ir ņēmusi visa turpmākā padomju kinematogrāfija, un ne tikai padomju, un ne tikai ņēmusi. Tāpat kā no bizē visi komponisti, tāpat kā no palladio visi palādisti. Un ko tad viņi tādu izdarīja, bondarčuks, bizē un palladio? Enciklopēdiski savilka kopā visu vispārzināmo lielā disnejlendiskā piedzīvojumā, tā ka katrs agrāk vispārpieņemtais aspekts, virziens vai tradīcija vairs nevarēja turpmāk pastāvēt bez šī jaunā fantastiskā konteksta. Bet ja turpināja, tad kā kaut kas reakcionārs. Tāpēc ir saprotama arī īgnuma pilnā tendence uzdot viņus par kāda laikmeta pēdējiem pārstāvjiem, kuros iepriekšējais laikmets norietot izvirst un tad izčākst, lai gan īstenībā viņi ir pirmie cita laikmeta varoņi, kurus nevar pārvarēt pēcnācēji.
Es jau atkal zinu, ka murgošu līdz rītam, bet tomēr skatīšos tālāk. Vēl tikai noskaņojoties vienu lappusi par to, kā Čaikovskis depresijā klīst pa klišī bulvāra cirkiem, antraktos izdzerot pa trīs brendijiem uzreiz un domājot, ka neviens viņu nesaprot.
Es jau atkal zinu, ka murgošu līdz rītam, bet tomēr skatīšos tālāk. Vēl tikai noskaņojoties vienu lappusi par to, kā Čaikovskis depresijā klīst pa klišī bulvāra cirkiem, antraktos izdzerot pa trīs brendijiem uzreiz un domājot, ka neviens viņu nesaprot.