Viss. Pēdējais. Ida Rubinšteina, kolosāli bagāta bārene, deju apguva pašmācības ceļā kā hobiju, un lai gan tehniski bija viduvēja, tomēr ar milzīgu skatuvisko pievilcību un seksapīlu. Viņas debija bija Septiņu plīvuru deja jeb Salome pēc Vailda lugas, ko Svētā Sinode Krievijā bija aizliegusi, motīviem. Vienīgā izrāde uz konservatorijas skatuves dejas vēsturē slavena ar to, ka tās vidū cenzūras ierēdņi atņēma viņai Jāņa Kristītāja papjē mašē galvu, bet deju Rubinšteina pabeidza pilnīgi kaila. Tā par viņu uzzināja sensāciju arhitekts Djagiļevs. Un tieši viņas dēļ pirms nāves bez pagūšanas salīgt salecās ar Stravinski. 28. gadā Rubinšteina nolēma radīt konkurējošu trupu, ieguldot tajā 5 miljonus franku savas mantojuma naudas (Djagiļeva ekstravaganto iestudējumu gada budžets nepārsniedza miljonu pat ar 8 pirmizrādēm, Pikaso un Miro par scenogrāfiem, Šaneli par kostīmu mākslinieci utt utjp), pasūtot mūziku Ravelam un Stravinskim, bez saskaņošanas ar Djagiļevu. Ravela jauno gabalu Bolero pasaules pirmizrādē dejoja 43gadīgā Rubinšteina pati. "Nožēlojama deja un ārprātīgi apnicīga mūzika," Djagiļevs pēc tam teica par Bolero, un nolēma bez autora ziņas pamatīgi saīsināt Stravinska Apolonu savā repertuārā. Tālākais bija juristu un autortiesību aģentu ziņā. 29. gada jūnija beigās abi bijušie draugi katrs savās darīšanās Londonā dzīvoja blakus numuros, izvairoties viens no otra, bet 19. augustā Djagiļveva vairs nebija slimības dēļ, par kuru nezināja pat viņa pēdējie mīļākie. Stravinskis, kurš nodzīvoja vēl 42 gadus, teica, ka ja vien viņš būtu zinājis tajās Londonas dienās... Nu un?