Pegijas · Lī · interjers

Nikolajam II patika tas, ko Djagiļevs dara, bet būt caram ir grūti (re, kā Mielavs viebjas, ka Dombrovskis Ramšteinu klausās). Kad Serovs, kuram imperators tobrīd pozēja, tā starp citu ieminējās par žurnāla grūtībām, Nikolajs teica, ka viņam maka nav, bet valsts kasei ir, un Djagiļevs drīz saņēma grāntu - 15000 rubļu ik gadu uz 3 gadiem, un tad 10000 rubļu gadā bez termiņa (kurus gan tā arī neizmaksāja minētā japāņu kara un piektā gada dēļ). Arī par Imperiālo teātru māksliniecisko vadītāju Dagiļevu iecēla cara ietekmē. Bet, kad pēc nepilna pusgada teātru virspārzinis princis Volkonskis, nespēdams samierināt savu establišmentu ar jauno revolucionāru, pēdējo kancelejiski sausi atstādināja, Nikolajs Djagiļevam piešķīra neapmaksātu goda padomnieka posteni. Tāpat arī vēlāk, kad faktiski viss galms jau bija pret Djagiļevu, cars personīgi ļāva viņam izmantot Ermitāžas teātri mēģinājumiem, bet tas, ka jau pēc nedēļas trupu no turienes izmeta, arestējot visu scenogrāfiju, bija Nikolaja mīļākās, prīmbalerīnas Kšešinskas pirksts. Lūk, tā ar to augstākā līmeņa atzinību mēdz būt.

Balets tolaik Krievijā bija valsts māksla numur viens, absolūtā galma protekcijā un ar pasakainu finansējumu. Labākais balets pasaulē. Kā iekšējās kārtības noteikums tajā vispāratzīti plauka pēc mūsdienu standartiem pedofīlija. Katram baleta māksliniekam bija kāds patrons: Kšešenskai, kā minēts, pats imperators (neviens neatceras viņas uzstāšanos Londonā, bet visi atceras viņas briļjantus preses konferencē), bet jauniņajam Ņižinskim - princis Pāvels Ļvovs. (Vairākkārt sakot princis, es nekļūdos tulkojumā. Kņazus autore sauc par dukes, bet lielkņazus par grand dukes, un arī tiem bija sava loma Djagiļeva biogrāfijā). Bet atgriežoties pie Ņižinska, viņš laikam gan nebija nekāda tāda drostaliņa, kas pagrūsta spakšā lielajam sliktajam Djagiļevam. Princis Ļvovs esot pielicis milzu pūles, lai ieinteresētu viņā impresāriju, un tā tiktu vaļā no "alkatīgā, bet nepateicīgā" protežē. Toties pēc jaunās zvaigznes fenomenālajiem panākumiem pirmajās Ballets Russes sezonās, izrādījās, ka impērija tomēr negrib viņu atdot. Formālā noteikuma dēļ, ka visiem, kas apguvuši amatu valsts baleta skolā, pēc tam jānodien obligāti pieci gadi uz tās skatuvēm. Un notika, lūk, kā. 1911. gada 23. janvārī Ņižinskis dejoja Žizeles princi Albrehtu uz Mariinskij skatuves ar cara māmiņu Mariju Fjodorovnu, lielkņzieni Kseniju, baronu Frederiksu, lielkņaziem Sergeju un Andreju publikā, slaveniem ar savu naidu pret Djagiļevu. Benuā radītais Ņižinska kostīms, visu atklājošais triko un īsā tunika, izraisīja milzu sašutumu imperatora ložā. Starpbrīdī Marija Fjodorovna nosūtīja lielkņazu Sergeju pie mākslinieka noskaidrot, kas viņam būs mugurā otrajā cēlienā, jo ja tas pats, tad viņai nāksies doties prom. Ņižinskis atrādījās lielkņazam garā mētelī, bet otro cēlienu nodejoja tajā pašā triko, kas tā izcēla viņa dibenu un pārējo (tagad tā dejo visi, bet ne toreiz). Nākamajā rītā teātris saņēma barona Frederiksa pavēli atlaist Ņižinski no dienesta 24 stundu laikā. Ir tādi, kas uzskata, ka muļķa puiku bija sakūdījis Djagiļevs pats, bet citi atkal nē, jo Ņižinskis tiešām nebija nekāda tāda drostaliņa. Palasiet kaut vai par viņa narcistisko Faunu.

"Djagiļevs krāso matus, lai neizskatītos vecs. Djagiļevam ir sirmi mati. Djagiļevs pērk melnus matu krēmus un smērē tos matos. Es pamanīju tos krēmus uz Djagiļeva spilvena, spilvendrānas bija melnas. Man riebjas netīras spilvendrānas, man iznāca vēmiens, kad es tās ieraudzīju. Djagiļevam ir divi mākslīgie zobi. Es to pamanīju, jo viņš tos aptausta ar mēli, kad nervozē. Tie kustas, un es tos pamanīju. Djagiļevs man atgādina pretīgu vecu veceni ar kustīgiem zobiem," Ņižinskis rakstīja dienasgrāmatā tūlīt pēc abu šķiršanās. Djagiļevam tobrīd bija 41, Ņižinskim - 23.