Kritiķim, es zinu, tā ir vājuma pazīme, un nevis gļēvuma nozīmē, bet drīzāk "neprofesionalitātes" - runāt par saturu. Kaut kā ir iegājies, ka tas ir pat ne diletantisms, bet slikts stils. Bet slikts stils, kā zināms, ir attieksmes, nevis treniņa jautājums, bet attieksme kā lielums attiecas uz to, kam mēs katrs slepeni, pašaizliedzīgi (bāc, kas par vārdu - pašaizliedzīgi) tomēr ticam - savai būtībai jeb tam, kā tā izvēlas vārdus, lai sevi atklātu. Un kritiķis, iedomājieties, šitais ciniķis, viņš taču ir lielākais būtības aizstāvis, vandīdamies pa lupatām, kuras domā, ka ir tai norāvis, lai parādītu, ka apakšā nekā nav. Es jau vairs nezinu, ko gribu pateikt. Gribu pateikt, ka noskatījos draņķīgu amerikāņu filmu par dievu, ko droši vien baptisti finansējuši, kā vienu otru porno (saskaņā ar urbānajām leģendām, lai, kā saka, parādītu, kur s***ns mājo), bet, ha, tik lēti viņi mūs nedabūs.