Pirms dažiem gadiem, visi tādi spīdīgiem vaigien un iekārtojušies, smēķējām glaunā kolēģes dzīvokļa virtuvē. Kam jauna mašīna, kas bonusu dabūjis, kas divpasmito siā uztaisījis, kas tikko precējušies, un pa vidu visam eksaltēta gaišmate, lepna jaunā māmiņa (bet tas tā - blakus visiem citiem citu sasniegumiem) pēc sapratnes starp līdzīgajiem meklēdama, stāstīja, ka vēsā mierā nošautu un pautus norautu gan delfu auditorijai, gan smirdīgajam opim kaimiņos, gan komatu nepratējiem komentāros, nemaz nerunājot par citiem krieviem un pidarasiem. Un jo vairāk kāds vispārējās, panākumu apstarotās omulības labad viņas teikto mēģināja pārvērst melnā jokā, jo svētāk viņa uzvilkās. Jo viss taču, kam viņa uzbrūk, ir drauds mūsu principiem, bet bezprincipiāli cikvēki ir, paši zināt, kas. Es īsti neticu, ka šādu neelastīgu uzskatu pamatā ir pašsaglabāšanās instinkts vai sava dārgākā sargāšana. Manas nicināmi nevaronīgās, bezprincipiālās un samiernieciskās attieksmes pamatā ir tieši šāds pats instinkts. Man bail par jums, principiālajiem. Un tāpēc svarīgāko es vienmēr noklusēšu.