Man bij sešpadsmit, nāca jau septiņpadsmit, kad pametu dārza vidū līdz galam neizlieto lejkannu, uzvilku jauno kreklu un aizbraucu uz kino, pirmo reizi viens pats, vasaras vidū, tukšā zālē, ar madonnu fendi kažokos uz ekrāna. Nācu atpakaļ un svilpoju neraudi par mani, argentīna, un tev mani jāmīl, tev mani jāmīl (laikam) un uzsmaidīju ārā izsprukušajam kaimiņu sunim rufo. Viņš nesaprata. Neatceros, kāpēc viņš atstāja mani dzīvu, jaunais krekls lupatās, kreiso roku šuva divās vietās, kreisie sāni paši sadzija, bālās zīmes varu parādīt pie tikšanās. Sāku no visa kā baidīties pēc tam. Bet visvairāk no strīdiem un pārpratumiem. Nācu tagad atkal mājās, ne svilpoju, ne kā, pacilājuma arī nekāda. Tik vien cik domāju par veģmas tāsdienas piezīmi, ka kļūstot asāks. Bet pretī man ārā izsprukušais kaimiņu sunis maršals. "Maršal," es viņam gurdi teicu, "es ar tevi nestrīdēšos. Es uzsvilpšu savām kucēm, un skaidrojies tad ar viņām." Maršals gan ir pa visu ielu slavens idiots, bet šito viņš saprata.